Cik sapņa izmodos, cik darba trokšņa,
Tik sāpes jutu kā no dziļas vāts,
Ko rokā iegrauzusi dzelžu sprādze;
Tik dziņu jutu kā no zemes uguns,
Kas neiedegta deg kopā mūžiem sen.


Es neapjēdzu sevi, kur es? kas es?
Ko sāpes grib, ko pasaule, ko dziņa?
Jo dzina meklēt sevi pasaul?
Un izprast sevi, pasauli un mieru. -
-Es metos septiņšķērpu pasaulē.


Viss nāk un iet, un zūd - un manis nau;
Kur tveru pasauli, tur tās - vairs nau;
Kur liekos mierā, grimst - un turmes nau;
Viss vaidot mainās, visā sāpes rit.
- Vai pašās sāpēs ir tā būtība?


Es sāpju vāti berzu līdz pat nāvei,
Līdz acis melnas metās, lūpas zilas: -
Nau sāpēs būtības! - nau pašā ļaunā,
Nau pašā nāvē! - nāk un iet, un zūd,
Un bālst priekš vientulības mēļā vaiga.


Ļauns, sāpes, nāve, maiņa, pasaule
Tik mutuļveidi tur, kur vārās visums,
Un viens tik ir un bij, un būs, un paliek:
Tā pati meklētāja dziņasdvēsle
Un pati meklējamā aizsaule.


Tās abas lielās būtības ir viena:
Top dvēsle liela - apņemt aizsauli,
Top aizsaule ar dvēsli - prasmē dzīva;
Un, abām plūstot vienā būtībā,
Top laime, miers un gals, un jaunais sākums.

Skan sērās vēja kokle sārtā miglā,
Mirdz rasas vaiņags tāļumā aiz manis,
- Es ritu, projām ritu.


(Rainis)

jūs droši vien būtu labi sapratušies