redzi par šo es runāju! man šķiet mēs abas esam iesprūdušas kaut kādā infantīlā domāšanas stadijā, kurā viss ir vai nu melni vilki un bargs vējš, vai arī kristālzvaniņi un saules stari. ka ja kaut kas ir nedaudz slikti, tad tas ir pavisam 100% melns un briesmīgs un ak, es anna kareņina. tākā bērns domā, ka mamma ir enģelis, ja laikus viņu apčubina un pabaro, bet ja vienu reizi mamma nenāk un nepabaro laikā, tad viņa uzreiz ir ļauna briesmone, kas noteikti speciāli tevi nebaro tāpēc, lai tu ciestu.

tagad, kad es šito kontemporāro psihoanalīzi mācos, man aizvien vairāk paliek kauns par saviem domu procesiem, un visām instancēm, kad es kā spītīgs bērns apvainojos uz citiem cilvēkiem, par to, ka es neesmu viņu dzīvju centrā, vai arī uz dzīvi, par to, ka viņa man nedod saulstarus un zvārgulīšus. un tev arī tas ir jāpārtrauc darīt, ja tu negribi, lai es tevi apsaukāju visādos apkaunojošos freidiskos terminos.