nav jau nesaprotami, ka traģēdijas šķiet pievilcīgas, tomēr, lasot tevi, arvien vairāk rodas sajūta, ka tu slīksti kaut kādā bezgalīgā egoismā, jebkuru savu noskaņojumu nostādot par galējo patiesību pāri visam citam. tomēr tas noskaņojums ir tik mainīgs, ka es šaubos, vai to vispār ir jēgas pat fiksēt. ir daudz skaistu notikumu, cilvēku, vietu un lietu ārpus tā fokusa, kas ieciklējies uz savām obscure sajūtām. pirms tu ņem ļaunā vai pirms tava māsa man uzbrūk, ka es atkal kaut kur nespēju saskatīt lielas smadzenes, es vēlos pateikt, ka tu man ļoti patīc un es tev vēlu tikai labu, tiešām. tavi ieraksti - iespējams, tieši tāpēc, ka tik izplūduši - ļoti bieži ļauj asociēties ar sevi, radot ilūziju, ka esam ļoti līdzīgi cilvēki, tāpēc man arī zināma neiecietība liek emocionāli pļaukāt tevi, sevi un visus pārējos, kas pārāk bieži savās galvās uzvedas kā izlutināti bērni. ciparu maiņa varbūt arī neko nenozīmē, tomēr lai jau kalpo par iemeslu novēlējumam šogad kļūt par labestīgāku cilvēku gan pret sevi, gan pārējo pasaulē.

novītuši rododendri