Nezinu neko par konkrēto gadījumu un to veci, bet man ir daži iebildumi. Ir lietas un nodarījumi kurus neatceļ tas, ka apsūdzētajam ir ģimene. Cilvēks var būt labs pret kādu (cerams) un monstrs pret citiem vienlaikus. Ticība automātiski nenozīmē grēku atlaišanu, ar to jautājumu vispār nodarbojas Dievs un neizlikismies, ka tas nav jauks veids kā uzspodrināt spalviņas un dažiem diemžēl arī mārketinga gājiens, ne vienmēr ir iespējams izlīdzināties ar cietušo pat ja nožēla ir patiesa.
A par to kādam pastāstīt man liekas nedaudz smieklīgi un ideālistiski - jā, mēs neesam Afganistānā, bet nav reālistiski cerēt, ka visi, kam pastāsta notic, nevaino upuri un vainīgajam ir reālas sekas. Palasi par Cornwell 7. Norvēģijas karaļa audžudēlu arī pēc notiesājoša sprieduma, ko izcieš nevis cietumā, bet ģimenei piederošā lauku īpašumā, tūlīt (pēc cik - četriem mēnešiem?!) laidīs dzīvē, jo viņam ciešanas.

Par to pārvēršanos vilkā arī naivs skatījums. Visas sievietes nav vienādas, ne visām ir pietiekoši daudz iekšējo resursu saprast, kas notiek un par sevi iestāties. Nekad neesi sastingusi, kad pret tevi trolejbusā berzē ereģētu locekli, vilcienā ar skatu uz tevi sēdošs vecis onanē vai iedzeris vecis pilnīgā randomā ieliecas sejā un saspiež krūti? Jaunības dienu tusiņā jutusies neaizsargāta, kad kāds izrāda uzmācīgu nevēlamu uzmanību un kompānija tikai pasmejas 'viņš jau tāds ir, vienkārši neizaicini un nepaliec ar viņu divatā'? Nemaz nerunājot par to, ka seksuālā vardarbība bieži iet kopā ar smadzeņu skalošanu un emocionālo vardarbību un var likties vieglāk nokniebties lai arī baigi negribas.
Kā tu domā cik reizes Rusiņa nogalinātā sieviete un citas viņai līdzīgās ziņoja un saskārās ar ierēdņu nolaidību, ņirgām un vienaldzību? Nemaz nerunājot par naratīvu 'pati vainīga, kur viņa gāja un kas viņai bija mugurā'