Tur ir kaut kas gan intuitīvi saprotams, bet arī ļoti traģisks, ka šim ir noticēts. Kā cilvēks, kas kādu laiku ir uz to pavilkusies, es saprotu, no kurienes tas nāk - daudzi neveiksmīgi ģimeņu piemēri gan personīgi, gan draugu lokā, kas rada pārliecību, ka nav tāda pozitīva varianta, ka tas ir kaut kāds mīts, kas tiek uzturēts, lai iemānītu sievietes ģimenes dzīvē, kas patiesībā sievietei ir ļoti neizdevīga, un tad jau ir par vēlu.
Domāju to rada psiholoģiskā brieduma trūkums, izkropļota izpratne par to, kā veidojas laba, prieka piepildīta dzīve un cilvēku savstarpējās attiecības, kas nav tas pats kas viegla, bezatbildīga dzīve, kā arī labu paraugu trūkums