Nebeidzamie mājas darbi ir tāda dzīves reālija, ka man pat vajadzēja labu laiku, lai piereģistrētu, par ko ir jautājums. Kad bērns bija mazāks, un tikai viens, es arī sevi atradu nepārtrauktā, izmisīgā cīņā ar haosu. Toreiz izlēmu, ka tas jāsāk uztvert kā garīga prakse. Tagad ir vieglāk, bet tam ir daudzi iemesli, un viens no tiem - dzīvesbiedri palīdz mājas darbos, vīrs un arī bērns, kurš ir paaudzies un var pats pēc sevis sakopt (plus mīnus).
Man pašai ir kaut kāds tīrības līmenis, kurš dod mieru. Es ļoti labi saprotu, ka tas ir katram cits. Vai es savējo varu sasniegt? Nē, man nākas samierināties ar nemieru, kuru reizēm varu samazināt, kaut ko satīrot un piekārtojot.