| 11:09a |
---
"Sisters Of Mercy" Palladiumā.
Ļoti reti kad dzīvē, lasot grāmatu, skatoties teātra izrādi vai koncertu, esmu piedzīvojis tik izteikti spēcīgu sajūtu, ka sākumā šķiet, ka viss ir pavisam slikti, bet beigās viss kļūst izcili labi. Sākumā es tiešām gribēju iet prom – skaņa bija pretīga, nesaregulēta, kroplībām pilna, atdeve no skatuves nebija nekāda, publika bija kusla un viss šķita parodija par to, kas mums vecos laikos bija svēts. Ja 2009. gadā Tallinā jau man šķita, ka Eldričs ir noguris un tuvu parodijai par sevi, tad šoreiz pat likās, ka viņš ir par švaku Laivfestam vai Ogres estrādei.
Un cik lieliski viss izmainījās! Un – kas būtiski – es neiereibu. Jo tas, protams, varētu būt iemesls, kāpēc sāk patikt kaut kas, kas pirms tam nepatīk.
Beigas bija vienkārši fantastiskas. Enerģētika no skatuves bija taustāma. Vislielākie nopelni ģitāristam, lielāki nekā Eldričam. Bet arī Eldričs atdzīvojās. Pabeidza ar ļoti savdabīgi aranžētu "Flood', un tad publika sauca atpakaļ uz piedevām tik ņipri un skaļi, kā reti kad Latvijas publika dara. Un tad atnāca, uzkliedza tradicionālo "Shut The Fuck Up", un es jau zināju, ka būs "Something Fast", un es laimīgs kopā ar daudziem citiem brēcu līdzi:
You can stand all night
At a red light anywhere in town
Hailing maries left and right
But none of them slow down
I seen the best of men go past
I don't want to be the last
Gimme something fast
Un pēc tam sekoja lieliski draivīga Lukrēcija un "Vision Thing" un atkal atkārtojās noiešana un skaļa aicināšana atpakaļ, un tad atgriezās ar "First And Last And Always", "Temple Of Love", un saldajā bija Korozija, un visi ņipri dziedāja līdzi, un uzpūtīgajam Eldričam netipiski ilgi viņi palika sastinguši paklanījienā publikas priekšā, un rezultātā no pasākuma es iznācu un uz "Noasu" aizbraucu visnotaļ apmierināts ar dzīvi. |
| 9:43p |
---
Vairāk nekā divdesmit gadus gribēt klātienē redzēt Boba Vilsona izrādi un to beidzot izdarīt! Ček!
Katra sekunde tur ir desmitkārtīgi spēcīgāks skaņas-bildes kopums par visiem citiem skaņas-bildes kopumiem, ko dzīvē esat redzējuši. Drupās satriecošs mākslas darbs. Nav, nav, zaķīši, jēgas nevienam citam pasaulē nodarboties ar režiju. :)
Kad kādā 1994. gada ziemas vakarā mēs visi teātra studijas dalībnieki režisora dzīvoklī sēdējām pie "Black Rider" VHS ar atkārušies žokļiem, ja man kāds būtu teicis, ka man dzīvē kas tāds sanāks...!
Hell, Yeah!
Pa ceļam mājup iebraucu "Pilī" atzīmēt ar vienu maziņo, un riktīgi saintriģēju stafu aiz bāra. :) |