Zarathoustra des classes moyennes
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]

Monday, October 5th, 2015

    Time Event
    3:58p
    ---
    Pastāstīšu, kā es izlasīju Jāņa Lejiņa triloģiju "Zīmogs sarkanā vaskā".

    Pirms kāda laika veikalā "Depo" ieraudzīju prominentā vietā netālu no kases izliktu pārdošanā glīti ar lentīti apsietu trīs sējumu paciņu ar grāmatām "Zīmogs sarkanā vaskā". Jau pasen biju dzirdējis gan par Lejiņa troloģiju, par kuru daudzi vīpsnā, gan par rakstnieka kundzes LTV režisores vēlmi no tās uztaisīt patriotiski audzinošu seriālu par sabiedriskā pasūtījuma naudu. Un tobrīd uz sekundi manī kaut kas nodrebēja, un es nolēmu iegādāties šo paciņu. Uz dzīvesbiedres pamatoto norādi, ka grāmatas, ko pārdod "Depo", neesot vērtīga literatūra, vien nicīgi paraustīju plecus, paskaidrojot, ka nekas slikts nenotiks, jo nemaz nevēlos baudīt labu tekstu, gribu tikai kaut ko vairāk uzzināt par latviešu vēsturi.

    Daiļdarbs sastāv no trim sējumiem. "Brāļi", "Ķēniņš" un "Rūnas". Uzsāku lasīt. Pēc pirmajām lappusēm kļuva skaidrs, ka tiešām tā ir nevērtīga literatūra. Zobus sakodis, turpināju lasīt, cerot uz tiem vēsturiskajiem faktiem, kurus nez kāpēc biju iedomājies, ka tur uzzināšu. Jūs taujāsiet, kā izpaudās slikta literatūra? Pilnīgi pilnīgi visā. Visas pasaules literatūras skolotājas ratinīces varētu likt analizēt šo darbu, lai parādītu, kas ir slikta kompozīcija un kas ir slikti izteiksmīguma līdzekļi. Neiedziļināšos detaļās, tikai ar piemēru paskaidrošu, ka labā grāmatā varonis iziet cauri pārbaudījumiem, kuriem ir kāds loģisks cēlonis un tad vai nu uzvar vai zaudē, turpretī Lejiņa grāmatā kompozīcija veidota šādi: viņam uzbrūk, viņš uzvar, viņam uzbrūk vēlreiz, viņš zaudē, viņš saņem spēkus un uzbrūk, viņš uzbrūk vēlreiz, viņam uzbrūk, viņš uzbrūk pretī, utt x 50.

    Nu labi - bet kā ar to vēsturi. Agri vien sapratu, ka tas viss ir tik attālināti no jebkādas elementārās loģikas (piemēram, gudrais Tālavas ķēniņa padomnieks Alvils dodas pie imperatora Frīdriha Barbarosas un ar viltu panāk, ka imperators svītro vārdu "kristiešu" līgumā starp Lībekas un Novgorodas tirgoņiem, un tādējādi panāk Tālavas ķēniņvalsts lielu ietekmi uz visiem stratēģiskajiem tirdzniecības ceļiem), ka arī no vēstures izzināšanas viedokļa šo grāmatu lasīt tālāk nebija jēgas.

    Tomēr - nolēmu - par katru grēku jānes savs izpirkuma upuris, un par stulbumu pirkt grāmatas "Depo" sods ir izlasīt šīs grāmatas līdz beigām. Tā nu turpināju sevi mocīt un iepazinos ar visādiem brīnumiem, kas Jāni Lejiņu nu jau manās acīs ir mistificējušas kā kaut kādu brīnumu Latvijas kultūrtelpā. Piemēram, kad Tālivaldis ir divkaujā pāršķelts uz pusēm un viņam izvēlušās iekšas, tad krīvs sakur ugunskuru, paburas (nez kāpēc man Sarumans nāca redzes gleznā tobrīd priekšā, kad lasīju), un visi vīri redz, kā ķēniņa brūce aizvelkas ar jaunu ādu. Tas vēl nav viss - piemēram, kad templiešu ordeņa atsūtītie slepkavas jau ir Tālivaldim uz pēdām (jo Tālavas ķēniņš bieži mēdz viens pajādelēt pa mežu), tad tikko nogalinātā uzticamā krusttēva velis, lidojot uz debesīm, šo ierauga, pagriežas atpakaļ, iemiesojas vilkā un saplosa templiešus. Kā jau tas parasti loģiski vēsturē mēdz notikt.

    Tas vēl nav viss - kad Tālivaldis ved apprecēto Gulbenes Austru uz Trikātu, tad "no visām ceļmalas pilīm torņos salīduši skatās cilvēku tūkstoši", well - šis slavenais 1184. gada autobānis Gulbene - Trikāta, kurš kā mudž un čum apaudzis ar pilīm - nu tāda kā Katovices vai Dortmundes aglomerācija...

    Protams, ka romānā darbojas arī "žīdi, kas valda pasauli", jo vīri no "Hazārijas sinagogām" vienā brīdī iekuģo Daugavā un uzaicina bīskapu Albertu uz sava kuģa, lai izteiktu neapmierinātību, ka viņu finansētā operācija baltu ķēniņvalstu pakļaušanā nevirzās uz priekšu gana ātri. Protams, ka romānā darbojas arī homoseksuāļi, "da Vinči koda" stila slepenas biedrības, meža tautas, kas upuriem izrauj sirdis un kūpošas apēd, valdniece, kas ielavās Novgorodas karavadoņa teltī un nodur to, utt.

    Bet viskrutākā kultūratsauce ir brīdis, kad Brēmenes bīskapa sūtņi ierodas Trikātas pilī un trīs dienas netiek pielaisti pie Tālivalža, kurš ir bitēs (well, kurš tad nezina, ka ķēniņi iet bitēs, un tad viņus nevar traucēt), līdz pēcāk Tālivalža padomnieks saka "ar bitēm nekad neko nevar zināt!" Šai brīdī es sāku vemt no tik postmodernas Lejiņa virtuozitātes.

    Tagad varu lepni paziņot, ka triloģiju esmu izlasījis, un tagad rekomendēju to darīt arī jums, lai salīdzinātu iespaidus.

    << Previous Day 2015/10/05
    [Calendar]
    Next Day >>

About Sviesta Ciba