Vakar nez kādēļ ar vīru sākām runāt par personvārdiem. Vīrs teica, ka, cik viņš lasījis Indriķa hronikas, vai ko tur, tādi latviešu vārdi, kādu tur figurē, mūsdienās vispār netiek lietoti, nekā. Šajā sakarā interesanta saite:
http://lv.wikipedia.org/wiki/L%C4%ABvi

Man atkal pēkšņi iešāvās prātā, ka par (manu) vārdu "Ieva" tikai tā ir piedomāts, ka tas ir cēlies no senēbreju valodas "heva" (?), bet īstenībā ir tāds senlatviešu totēmisms. (Senlatviešiem taču patika sievietes salīdzināt ar liepām, ābelēm utt.) Laika gaitā viss saputrojies, tāpat kā Jaunava Marija un Māra. Un lietuviešiem taču vēl arvien ir meitenes vārds "Egle". Ir taču, vai ne??

Un vēl - it kā taču latviski vārdi skaitās visādas tur Skaidrītes un Sarmītes un Zeltītes, bet man tie reāli riebjas, un es tos nu nekādi nevaru atcerēties (man tie liekas tādi, piedodiet, govju vārdi, nu - kā Gauja, Venta). Man ir aizdomas, ka vienu kolēģi, ar kuru kontaktējos vairākas reizes dienā, es vēlarvien saucu vienreiz par Skaidrīti, otreiz par Sarmīti, un tā arī neesmu sapratusi, kurš ir īstais.

Nu jā, bet pēc totēmismu analoģijas, dēlam varētu likt vārdu "Ozols", vai "Vilks". :))))

Bet kāpēc šo lapu drīkst aplūkot tikai reģistrēti lietotāji??
http://livujaunietis.ucoz.lv/

http://valoda.ailab.lv/kultura/kultura/orn01.htm

http://www.rlb.lv/

Sadāla - vēsture:
"Biedrības statūtos kā viens no galvenajiem mērķiem bija ierakstīta palīdzība "trūkumu ciesdamiem". Otram mērķim - izplatīt "derīgas zināšanas, tāpat arī godīgu kārtību un visādu gara apgaismošanu starp šejienes latviešiem" bija nacionāli noteikta ievirze, tas ļāva biedrībai kļūt par latviešu konsolidācijas centru. RLB savas aktivitātes īstenoja ar dažādu komisiju un nodaļu darbu un deva milzīgu ieguldījumu latviešu izglītības un kultūras attīstībā, tostarp organizējot latviešu Vispārējos Dziesmu svētkus. Tieši šī veida darbība kļuva par nozīmīgu politisku faktoru latviešu tautas dzīvē, kaut gan politika biedrības statūtos nebija paredzēta. Veidot tautas kopības apziņu un kopt un sargāt nācijas garīgās un kultūras vērtības bija, ir un būs biedrības sūtība. To īstenot aicina arī RLB karogā ierakstītie vārdi "stāvi stipri, strādā droši"."

Pēc tam
"Citāda loma RLB bija neatkarīgās Latvijas gados, kad muzejs, teātris un daudzas citas biedrības aizsāktās nozares pārgāja valsts pārziņā. Biedrības darbības mērogi sašaurinājās, RLB tapa par elitāru organizāciju, tās namā pulcējās Rīgas augstākā sabiedrība, notika greznas balles un pieņemšanas. Paralēli šai ārēji spožajai darbībai strādāja tradicionālās komisijas, entuziastus pamazām nomainīja akadēmiski izglītoti speciālisti, veidojās jaunas struktūras, piemēram, nacionālās un politiskās audzināšanas nodaļa, radās vienas profesijas kopas un interešu klubi."
Pēc tam
"RLB darbība tika pārtraukta 1940. gadā, sākoties padomju okupācijai.
Biedrība tiek atjaunota 1989. gada 14. janvārī."

Tā, interesanti, kas tad TAGAD ir RLB??

Iespēja savākt kaulus senā cilvēka priekšstatos nozīmēja iespēju atdzimt, kaulu iznīcināšan (sasmalcināšana, samalšana) - nespēju atdzimt.

Vēl - interesanti par Māru. Vīrs tieši šodien uzprasīja, kāpēc wikipēdīja māra ir slikts un ļauns gars, gariņš, tjipa lietuvēns, night -mare, bet latviešiem Māra ir laba. No sākuma draudzīgi vienojāmies, ka tas tādēļ, ka latviešiem viss sajucis ar kristiešu Mariju, kas taču ir laba. Bet es tomēr paņēmumu J. Kursītes grāmatu, kuru neesmu vēl līdz galam izlasījusi, un atradu, ka vot Mar- ir ļoti sena dievība, un, visas senās dievības ir divejādas, gan labas, gan ļaunas. Latviešiem Māra pamazām ir kļuvusi laba, palīdzīga (kaut arī brīžiem var kļūt arī ļauna, dusmīga, bet tas esot vienā gadījumā no desmit), bet citām tautām - sāktas izcelt Māras sliktās īpašības, un viņa kļuvusi par ļauno. Es vēl no savas puses padomāju, ka tā ir pazemināta līdz gariņam, ar ko bērnus baidīt, tajās mitoloģijās, kurās sākuši parādīties izteikti galvenie Dievs(i) - vīrietis (-ši) (arī kristiešu Dievs). Bet tas tikai mans tāds prātuļojums, kā liela un varena dievība, no kuras viss cēlies ('mare' - jūra, jūra - pirmsākums), kļuvusi par 'kikimoru', 'zapečelno maru'.

Vispār šitā te šo to palasot, šo to pagrābstoties, savā galvā var visu ko interesantu izprātuļot. Dzīve interesantāka.

Janīna Kursīte "Latviešu folklora mītu spogulī" (nu kura arī radās mans senākais ieraksts par krāsām un vēl šo to) apgalvo, ka zelts dainās ir minēts daudz biežāk, nekā sudrabs. Attiecība esot 3 pret 2.

Es tā sāku domāt, tad jau zelts "ir nozīmīgāks un krutāks" nekā sudrabs, ja jau to biežāk piesauc. Un taču visās pasākās pēc hierarhijas iet sudrabs - zelts - dimants. Un tad es vēl padomāju, kāpēc visas tās tantas, kas parastajam aritmētiskajam latvietim liekas "mazliet sajukušas ar folkloru vai tautismu" pārsvarā apkaras ar sudrabu?? Ja vien ir iespēja, daudz tautiskāks metāls ir zelts, senlatvietes droši vien ar prieku nestu to, ja vien būtu iespēja un rocība.

Un tad man pavisam sajuka tā paruna par klusēšanu, un runāšanu, un zeltu un sudrabu.

Bet tās Cēres tantas ir foršas. Tādas mutīgas, "veselīgas" latviešu sievas. Un ar tā saukto "dzīves pieredzi". Kaut vai - viena no viņām bērnībā vēl ir staigājusi vīzēs. Kurš no mums zin - kā tās ir staigāt vīzēs??

Tad es vēl šķirstu vienu Kursītes garadarbu, un redz kas man aizķēries:
Vārds "brūns" latviešiem ir samērā jauns vārds. Ienācis ap 15-16. gadsimtu, kad no Vācijas Latvijā ievesta brūna drēbe, un "brūni svārki" kļuvuši ļoti pačotīgi. Pirms tam vārda "brūns vietā" bijis "bērs". Bet!! Vārds "bērs" vēl arvien ir saglabājies tautasdziesmās, kad runa iet par zirgiem. Es pati līdz šim domāju, ka "bēri zirgi" ir tādi pelēcīgi, un izmiruši kopā ar senlatviešiem. Vēl bija kaut kas par "raudu". Un es sāku atcerēties, ka nekādi netiku galā ar krāsām lietuviešu valodā, jo īstas skaidrības, kā ir sarkans, un kā ir brūns, tā uz sietiena nebija pat manai skolotājai, a pēc tam - man.
Vēl labāk ir ar vārdu "zils", kas parādījies tikai 19.gs. Drusciņ senāks esot "mēļš", un esot kaut kāda puķe "mēlene" (līdzīga mēlei), no kuras iegūstot zilo krāsu.

Bet redz, kas interesanti. Man liekas, ka manas vecāsmammas vecuma un līdz mana vecuma cilvēkiem "brūns" asociējas ar ļoti "tautisku" krāsu. Bet redz - tas tāc aizguvums no "vācu verdzības laikiem".

Tāpat 13 kā "slikts skaitlis" ir ienācis ar kristietismu.

Aa, bet trejdeviņi ir 9*9*9 ir 729 : 2 = 364.5. Tātad, deviņi, reiz deviņi, reiz deviņi ir gads - 364.5 dienas 364.5 naktis.

Un vēl - "tikums'" nav nekāds tikums, ka mēs to saprotam, bet gan "bagātība". Tā kā, ja nāk pretī "balta stalta tautumeita, ar visu savu tikumiņu", tas nozīmē, ka tā meita ir savilkusi virsū visas savas saktas un villaines, cik nu viņai pieder. :))
Jo - latviešim līdz nesenai pagātnei nav bijis vārdu abstraktai domāšanai, un arī tādas abstraktās domāšanas. Ja Dieviņš lēni, lēni brauc paŗ kalnu, tad tā nav nekād alegorija - tā arī tas Dieviņš brauc.

Un vēl ir ļoti interesanti analizēta pasaka par "eža kažociņu".

Un vēl - Latviešu biedrības namā ir tas tautas tērpu centrs. Viņiem vajagot adītas vilnas zeķes līdz celim. Materiālus un aprakstu viņi tur dodot, tik jānoada, un 10 Ls par darbu uzreiz uz rokas. Es nekādi nevaru saprast, vai tas ir dārgi, vai lēti. No vienas puses - baigi maz, ja esi tas, kas ada tās zeķes. No otras puses, pieplusos vēl visus nodokļus, pa cik tad to zeķi pārdos?? Būs baigi dārgi, ja esi tas, kas pērk. Un no trešās puses - tādu vilnas zeķi var pārdot tikai tautas tērpu centrā. Es ļoti šaubos, vai ebay, vai etsy, kads uz tādu pat paskatīsies.
Un man vēl arvien ir problēmas - ko man adīt??