manas vecās, mīļotās ļaunās domas
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Friday, June 5th, 2009
| Time |
Event |
| 10:55a |
Par aktuālo....
Man bija baigais plāns Rīgas domē vēlēt ne-par-šleseru, bet Eiropas paralmentā - par-šleseru, tipa - aizsūtīt ka viņu labi tālu prom. Bet viņš acīmredzot ne par ko negrib nekur prom (sievu gan aizsūtītu), un uz Eiropas Parlamentu nemaz nav LPP/LC sarakstā. :((
Un vēl vīrs vakar man dzejoļus skaitīja:
Astoņi mēri, astoņi mēri,
Kas tos astoņus mērus pirks?
Birks!!
Bet Bi-irkam nav naudas. | | 5:02p |
vēderiņu pakasīju...
Mīlsetība...
Vismaz ar cilvēcisko prātu nu nevar tā īsti un līdz galam patiekt (vismaz latviski notiekti ne), kas ir mīlestība, kāda tā ir. Bet no otras puses, ir visai skaidri jūtams, kad var patiekt "Es tevi mīlu!".
Tātad mīlstība ir kaut kas, kas notiek ar cilvēku. Tātad, ja nav cilvēka, tad, vai pastāv mīlestība pati par sevi, vienkārši tā?? Kā parādība?? Ticīgie noteikti teiks, ka mīlestība ir no Dieva un tā ir pie Dieva, tātad ir. Tie citi vienkārši atrunāsies, ka tas nav pierādāms, vai drosmīgi atzīs - nav cilvēka, nav mīlestības.
Bet es tikai aizdomājos, - mīlstība cilvēku pasaulē nav lietvārds, kas vienkārši ir. Mīlestība ir darbības vārds, un tur vēl ir viskaut kas: "es tevi mīlu!". Tāpēc mīlēt nozīmē kaut ko darīt.
Bet vārda došana tādai lietai kā "mīlestība", ir tikpat muļķīga, kā vārda došana tādai lietai kā "Dievs". Viens saka "Dievs", otrs saka "Devil", skan līdzīgi, bet...
Bet patiesībā īstais jautājums nav "Kam Tu tici?", bet "Kā Tu tici?".
Tās lietas, kurām nav lietvārdu, tomēr var iztiekt ar darbību, ar darbības vārdiem. Te nu es gribu izsecināt, ka visa pamatā ir enerģija, kas rodas darbības rezultātā, vai no kuras rodas darbība. Un iedomājos par dejošanu!! Samērā bezjēdzīgs enerģijas patērēšana!! Bet varbūt radīšana...
Un vīrs ar nesen sūdzējās, ka dzīve ir viena netaisnīga lieta, cilvēks ta viņu dzīvo, bez cilvēka nebūtu pašas dzīves, bet kā dzīve pret cilvēku attiecas?? :))) | | 5:30p |
bet vispār, neviens jau tāpat neticēs, ka tā bija
Bet bija tā, ka es biju drusciņ pārsteigta par filmu "Matriks", jo jau pirms šīs filmas noskatīšanās biju izštukojusi, ka Dievs ir enerģija. Un enerģijai vajag darbību, lai tā pastāvētu. Nu, un tāpēc Dievs radīja cilvēku, lai tas viņu, kā tāda baterijiņa nodrošinātu ar savu enerģiju, - savu mīlestību, lūgšanām, pazemību, ciešanām, naidu. (Izsmalcinātākā varinatā to visu vēl var dalīt starp dievu un sātanu.) Pasaule tikausi radīta, kur nolikt to cilvēku, lai tas viss notiktu, darbotos. Viss ir pa īstam - šī pasaule, bet jēga cilvēciskajam būt tāda pati kā Matriksā, tikai izejas nav un nav. Un šī doma radīja kaut kādu žēlumu, naidu, netaisnības sajūtu.
Tikai vēlāk samierinājos aizdomājoties, ka taču, katra cilvēka pirmsākums iespējams ir Dieva enerģijas impulss. Tātad, principā, cilvēks ir Dievs, tikai tādā formā, kādā var darboties un nodrošināt enerģijas plūsmu. Nu tad tur tālāk var visu ko aizdomāties, kas tad īsti notiek pēc nomiršanas. Nomirt, nebūt jau negribas, to nav iespējams iedomāties. Varbūt tieši tāpēc, lai kustētos, darbotos, ciestu, lai radītais plāns - enerģijas plūsmas mehānisms darbotos. |
|