nu, ko... šodien pēc vakardienas laiskošanās pa jūrmalu, pie kompīša stāvu kājās, jo apsēsties nevaru. hmm.. tikko aizdomājos par to, kā šodien rakstīšu sesijas eksāmenu angļu valodā...diez arī stavot kājās? :) šķiet, ka savā dzīvē absolūti esmu pārstājusi nožēlot vai pārdzīvot par niekiem. tā arī mūsu ar engine </b>neaizlidošana uz Stokholmu šķita ļoti smieklīga, nevis briesmīga. atcerējos, ka tā jau ir otrā reize, kad neaibraucu uz Stokholmu, tas laikam nozīmē, ka nav lemts. varbūt, ja mēs grasītos doties uz Norvēģiju un nokavētu lidmašīnu, tad gan būtu šķrobīte, jo uz to Skandināvijas valsti patiešām ļoti vēlos aizbraukt un izvizināties pa kalnainajiem ceļiem, apskatīt fjordus utt.
    Tā vietā aizbraucām uz jelgavu un engine </b>pierunāja savu brāli, lai mūs ar puikām aizved uz Gauso jūdzi. Tikuši tur, uzcēlām teltiņu un sagādājām malku (ar to pietiktu nedēļai, bet esam centīgi cilvēki:)
tikai iekurts ugunkurs, pertī saulei nolikts baļķis, ko engine </b>atrada pludmalē. sasēdāmies un gaidījām pasakaino saulrietu. skaisti! un tas, cik saulīte ātri pazūd jūrā ir apbrīnojami, mirklis un tā jau ir izkususi, par tās esamības liecību paliek tikai sarkanais apvārsnis. kad gājām abas peldēties ūdens bijā kā piens. tik nenormāli silts! cīnījāmies pret lielajiem viļņiem, ik pa brīdim tomēr tiem ļaujoties, jo patīkama ir sajūta, kad nu muguras liels vilnis paceļ gaisā un panes uz priekšu. :)
    tovakar beidzot piepildīju savu mazo sapnīti - devos skrējienā gar jūrmalu. aizskrēju ļoti tālu, jo visu laiku lūkojos uz apkārt un nepamanīju attālumu. atpakaļ skrienot to nedaudz nožēloju spēcīgā pretvēja dēļ.
    No rīta jau visi agri bijām augšā, izvēlāmies no telts un turpinājām gulēt pludmalē. nekas nemainījās visas dienas garumā, jo tā arī nepārtraukti laiskojāmies - ik pa laikam paspēlējot volejbolu (pat bumba šoreiz izdzīvoja), papeldoties. vienā vārdā - slinkojot. Rezultātā visi 4tri esam sarkani vēzīši, un katram ir kāda vieta ķermenī, kuru saulīte palutinājusi spēcīgāk. Ilgi gan vakar nevarējām sagaidīt, kad mums atbrauks pakaļ, galvenokārt, jau tāpēc, ka bijām kļuvuši par barību odiem un mazajām mušiņām. nesaprotu, kā tādi mazi radījumi var nodarīt tik lielas sāpes. bezvēja dēļ parazīti bija saradušies mežonīgi daudz, atlika vien priecāties, ka iepriekšājā vakarā bija pietikami liels vējš no jūras puses, lai tie arī tad mūs neēstu. labāk mainīt ik pēc brīža ūdenspīpei oglīti, jo nemitīgi to nopūta, nekā sēdēt lamājoties un plaukšķināt rokas ar cerību nedaudz samazināt asinskāro briesmoņu daudzumu.
    aizbraucām mājās, izsalkuma mocīti atvērām tukšo ledusskapi un laimīgi secinājām, ka tur ir palikusi pus paciņa pelmeņu, kurus izvārījuši, ātri vien notiesājām. ielaidu vannā vēsu ūdeni un ielīdu atvēsināties, šķiet tajā brīdī vajadzēja būt tādai skaņai, kad karstu dzelzi ieliek aukstā ūdenī un tas nočurkst :) devos gulēt, mēģinot atrast kādu pozu, lai varētu pagulēt. auch! beigās vēl uznāca neapturami delīriskie smiekli, kurus ilgi nevarēju apturēt.

p.s. MAN IR LABĀKIE DRAUGI PASAULĒ!