kaut kādas neizskaidrojamas skumjas pārņēmušas šodienu, lai arī ārā laiks vēstī, ka viss atmodies un procesā. man iekšā kaut kas apstājies, kaut kas sirdi kā saziepētu sūkli spiež kopā, izdītās putas atradušas sīku brūcīti un tagad graužas dziļāk. debesis nolaidušās zemāk, gribas bēgt, nevis ķert mākoņus. 3 cm distance starp mani un zemi pazudusi, skriedama aizķēros ar vienu kāju aizbedres malas, nokritu ar pieri pret guļošu stabu. sēžu un turu savu asiņojošo prātu. ka tik neizkrīt. varbūt vēl noderēs.