Atveram logus vaļā plašāk un izlaižam ārā dvēseles apjukumu. Izvēdinam garīgo telpu, noslaukām putekļus, saliekam pildspalvas krūzītē, salokām uz grīdas nomestās drēbes un ieliekam skapī, saklājam gultu un ejam uztaisīt tēju.
Aizejam pie loga un paraugamies uz garāmskrienošo pasauli. Tai nav pauzes pogas, tā dzīvos un būs ar vai bez mums. Ieklausamies skaņās. Sadzirdi mašīnas traucoties, autobusu durvis atveramies un atkal aizveramies. Cilvēkus ejot garām un runājot pa telefonu. Bet tu tur stāvi viens pie loga ar savu kūpošās tējas krūzi rokās un prāto vai tikko nospiedi savai dzīvei pauzi, vai tomēr piedzīvoji šo mirkli.
Man pēdējā laikā vairs nerakstās par piedzīvojumiem, jo tas viss šķiet tik tāls. Tā it kā tas viss patiesībā būtu bijis pirms gadiem, it kā tā būtu bijusi cita dzīve. Vai katru reizi, kad mēs atveram jaunu paragrāfu savā dzīves grāmatā, mēs rakstām jaunu sevi? Kas tu esi, kas esmu es? Kas mēs esam kopā?
Es gribu sajust zāli zem savām basajām kājām. Es gribu just vēju pūšot manus matus pa gaisu. Es gribu atkal just mieru, kas šobrīd mani ir mazliet atstājis.
Atveru logus vēl plašāk. Kaut šeit nebūtu tik karsts un iekšā iekļūtu kāda vēja vēsma, kas atvēsinātu sakarsušo prātu, atlaistu saspringtos plecus un nožāvētu uz ķermeņa sakrājušās sviedru lāsītes. Tu, mana mežonīgā dvēsele, esi radīta, lai skrietu brīvībā, lai būtu brīva. Un tu mirsti krātiņos, jo pieradināt tevi neviens nespēs. Ar tevi var tikai piedzīvot kopā, ar tevi var baudīt un ar tevi nav robežu.
Iedzer vēl vienu tējas malciņu, tas nomierina, vai ne? Vai nē?