visa vakardiena bija viens vienīgs, kraukšķīgs lūzums. plāniem, vēlmēm, domām un cerībām. joprojām neesmu iemācījusies domāt reāli un pragmatiski. ir nežēlīgi parādi par dzīvokļa komunālajiem un apkuri, bet, lai cik ļoti gribētos, tos nespēju nolīdzināt, galāvaā visu laiku ir doma, ka ja es savilktu jostu vēl ciešāk, tad varbūt izdotos. kaut gan, ja to jostu savilktu vēl, tad es nosprāgtu un mans biedrs tāpat.
nepareizi darījām, ka palikām dzīvoklī, vajadzēja izvākties, bet tik ļoti gribējās saglabāt savu mieru, savu vietu, kur justies netraucētiem.
nav iespējam izdzīvot ar 200ls uz diviem cilvēkiem, bet mēs jau tā dzīvojam pus gadu.