vakar ap kādiem 11.00 no rīta izdomāju, ka jāaizskrien uz veikalu nopirkt kaut ko padzerties. atvēru somu un sāku meklāt maku, sākumā visai mierīgi, ar domu, ka gan jau kaut kur dziļāk iekritis. kad jau 1reiz visa soma iztaustīta un pārmeklēta, parādījās nemiers - sāku visu somas saturu drudžaini mest uz galda. nekā.. maka nav, bet no rīta vēl bija, jo maksāju par autobusa biļeti.
tinam filmu lēnām atpakaļ un nekā. vairāk nekur arī meku nevilku ārā, tikai autobusā.
piezvanu uz banku, aizturu kartes. zvanu uz Dobeles autoostu, izklāstu situāciju, ka droši vien maciņš izkritis tajā un tajā autobusā, varbūt šoferītis ir atradis. cerības.. sievietes balss klausulē solās uzzvanīt šoferītim un pajautāt, lūdz, lai es pārzvanu.
es tikmēr ātri aizcilpoju uz banku, lai pārliecinātos, ka nauda jau nav notērēta, bet pa laimi viss savās vietās. tas nomierina..
Aizeju atpakaļ uz darbu un zvanu atkal uz autoostu, man lūdz uzgaidīt. tad pienāk pie telefona sieviete, ar kuru runāju iepriekš un paziņo, ka maciņš ir atrasts. Laikam ļoti spēcīgi piespiedzu sievietei ausi. prieks!
man iedod šoferīša Ērika telefona numuru un es uzreiz arī zvanu. stādos priekšā un saku, ka esmu maciņa īpašniece + n-tās reizes pateicos. sarunājām, ka dabūšu nākošajā rītā atpakaļ no viņa kolēģa, kas brauks ar to pašu autobusu. eh! un šodien notika apmaiņa - maciņš man, šoferītim lūdzu nodot rafaello kasti. tā lūk! ir tomēr daudz ļoti labu cilvēku.

citādi es jau sāku skaitīt, ka jātaisa jaunas kartes, braukšanas kartiņa, studentu apliecība, kur pats pretīgākais šķita, ka jāiet atkal fotogrāfēties.


P.S. vakar atcerējos, ka pirms pāris gadiem atradu kāda autobusa šoferīša maku un aiznesu uz autoostu. karma :)