Skatījos ārā pa logu un ieraudzīju, kā kāds tēvs iesēdināja ragutiņās savu dēļiņu, sakārtoja viņām mētelīti, ielika rociņās mazu iepirkumu maisiņu (droši vien no blakus esošā "Zelta Vārpas" veikaliņa). Un lēni aizvilka pa gurkstošo sniegu uz priekšu.

Un tieši tobrīd man ļoti sagribējās iesēsties ragutiņās. nevis modernajās plastmasa, bet gan tādās, kādas bija manā bērnībā - koka ragutiņām pirmais bija pakāpiens, kur uzlikt kājas, uz otrā varēja sēdēt. tieši tādās mani bērnībā iesēdināja un priekšā striķī piesēja mūsu milzu suni. sākumā viss bija labi, bet pēc kāda brīža lielais lempis izdomāja nogriezties no ceļa tieši gar elektrības stabu. protams, ka līkums netika izgriezts precīzi un es ar visām ragutiņām ietriecos stabā, pēc tam sekoja mazs lidojums ārā no tām tieši sniega kupenā iekšā. kopš tās reizes vairs neļāvos pierunāties šādām izklaidēm.
bet tagad gribās ragavas.
Diez kā ir braukt tājās lielajās, kuras velk zirgi. Izskatās ļoti skaisti un harmoniski. brauciens tādās pa sniegoto pasauli varētu būt romantisks.

es patiešām nesaprotu savu brāli - viņš ar savu draudzeni nu jau ir šķīries un atkal sagājis kopā kādas septiņas reizes. pirms trīs nedēļām viņš man apgalvoja, ka tā ir pēdējā reize, bet pagājušo nedēļ uzzināju, ka tā vis nav gan. Man viņu ir žēl, katru reizi nospēju noskatīties uz viņa bēdu pilno seju. īpaši jau, kad tas notika šajos Ziemassvētkos.
Kas liek cilvēkiem sevi un vienam otru tā mocīt? mīlestība vai atkarība? vai varbūt tās abas nav nošķiramas? dažreiz nākas atskārst, ka ir palikusi tikai atkarība vai pieradums.

visiem jau tāpat neizpatiksi. kāpēc censties?

tikko apskatījos bildes no trenniņtērpu ballītes fonoklubā. izskatās, ka bijis ļ;oti interesants pasākums, žel, ka nesanāca toreiz aizbraukt.