vakardienas 1. lekcija pagāja vienos strīdos ar pasniedzēju. Kā cilvēks, kur nu vēl pasniedzējs, var atļauties uzklausīt tikai to viedokli, kas sakrīt ar viņa, bet iebildumus, izlikties, ka nedzird? Būtībā viņš klausās tikai sevī, un kā atspole virpuļo pa auditoriju baudot savu balss tembru.

braucot pa kalnu Tu aizmirsti visu pārējo - cilvēkus, negācijas, apkārtni. nav neviena, nav domu, ir tikai brīdis, kad Tu ātrumā traucies lejā, ir kārtējais straujais pagrieziens, ir vējš, esi tikai Tu savā vienotībā ar dēli. nekas cits neeksistē. stundas aizskrien kā minūtes.

lielisks video

prieks skatīties ar kādu vieglumu tas viss šeit pasniegts. skaisti..
nedrīkst neko tādu skatīties, ja līdz kalna apmeklējumam jāgaida vēl 3 dienas.