Vakar biju uz Soundarcade albuma prezentāciju.

Soundarcade no citām tā sauktajām underground grupām atšķiras ar kvalitāti visā.
Pirmā uzstājās Tesa un šoreiz kaut kā puišiem nesanāca. varētu teikt, ka pat ļoti nepatika. pat nevar vainot skaņas kvalitāti ar ko parasti var aibildināties par končiem depo.

Taču pēc tam kāpa augšā paši Soundarcade. Lieliska skaņa, lieliska mūzika, dzīva un patiesa. Un beidzot ābola vokālu varēja dzirdēt perfekti, tieši tas arī dod to dvēseliskumu un spēku.
Priecē, ka grupa vienmēr domā un rada ko jaunu. Lai arī es vecās dziesmas varētu klausīties mūžīgi, tomēr arī jaunās ir patiesi labas. Pirmo reizi jaunās dzirdēju Fonofestā, taču kaut kās nebija, varbūt tieši par daudz bija mūziķiem alus un par vēlu uzstāšanās :)
Šoreiz vārdos neizsakāmi.
Kustības gan šad un tad atsauc atmiņā joy division Ian Curtis specifiskās saktuves kustības. bet tikai nedaudz.

Un tad vakara pārsteigums Bigbenda izpildījumā, kad abas grupas kāpa uz skatuves kopā. 5 ģitāristi, 2 bundzinieki + gongs un fantastiskais vokāls, ko vajadzēja nedaudz skaļāk pie tāda instrumentu daudzuma. bet tas bija neaprakstāmi..

pēc tam es aizgāju uz depo un to konci pat nespēju klausīties, labāk atrados deju zālē.

manas mīļākās dziesmas no Joy Division ir 24 hours un decades

tiešām tik interesanti tās jūsu septiņas lietas lasīt.

1. bērnībā man bija ļoti bail no nāves, naktīs nevarēju pagulet, domājot par to. bija bail kādu dienu vairs vienkārši nebūt. tas sākās pēc manas mīļas vecmāmiņas nāves. laikam bija kādi 5 vai 6 gadi. bet kad bija ļoti bail vai kādas lielas bēdas, tad kāpu lielajā ozolā līdz pašai galotnei un tur stāstiju viņai visu, lūdzu, lai viņa atgriežas.
2. tā kā bērnībā dzīvoju laukos bieži nācās saskarties ar lopiņu nokaušanu vai aizvešanu prom. tā es katru reizi, kad kādu grasījās nogalināt, stundām ilgi sēdēju kūtī pie viņa blakus un runājos, dikti, dikti raudot. kad pienāca tas brīdis, skrēju prom no mājām vai arī sēdēju istabā ar aizspiestām ausīm. droši vien tāpēc nekad neesmu bijusi gaļas mīļotāja.
3. bērnībā mani terorizēja kāds mūsu gailis. es biju tik sīciņa, ka viņam neko nevarēju izdarīt, varēja būt ka gāju kādā 3. klasē. nevarēju iziet ārā no mājas, jo ik reizi gailis man skrēja pakaļ un klupa virsū, vienreiz viņš uzleca virsū un nogāza gar zemi, saknābāja muguru. no tās dienas es viņam pieteicu karu, vienmēr biju bruņojusies ar akmeņiem. es viņu patiešām ienīdu..
4. visu pamatskolas laiku daudzas klasesbiedrenes vērpa intrigas man aiz muguras, jo man ar puišiem bija ļoti labas attiecības un es biju teicamniece. atklāti pateica, ka viņām skauž, bet tā kā es jau no mazotnes esmu augusi lielā puiku barā, kur vienmēr biju vienīgā meitene,  attiecības ar visiem bijušas ļoti labas un draudzīgas. katrā ziņā mani viņi neinteresēja. tāpēc pamatskolas dzīve izvērtās, kā liels murgs. es nevarēju sagaidīt, kad to beigšu. ja nebūtu trejmeitiņu, nezinu vai izturētu.
5. alkoholu pirmo reizi lietoju 19. gados
6. pēc pirmās angļu filologos sesijas nokārtošanas, snovojot salauzu kāju un ieguvu laiku pārdomām, kas noveda pie studiju pamešanas un došanās uz angliju, kur pirmo reizi pamēģināju zāli, hašu un vēl daudz ko citu, lietoju alkoholu. divas trešdaļas no diviem mēnešiem biju zem kaut kā. daudz zīmēju un rakstīju. neko tādu vairs nedaru.
tā laikam gadās, ja visu tīņa vecumu esi bijis paraugbērns un stingri kontrolēts.
7. naktīs bieži otra ome cēla mani augšā un dzina, lai šķiru tēta un mammas strīdu. dzērumā tētis klausīja tikai mani. ik reizi jutos kā nodevēja, jo nācās nostāties viena vai otra pusē.

p.s. laikam kaut kā smagi sanācis
par spīti visam esmu liela optimiste un dzīves mīle :)