es tikai varbūt stāvu uz zemes, es tikai varbūt negribu aizbēgt, tikai varbūt esmu patiesa, tikai varbūt droša. bet tās bailes, kas klusi vēro aiz stūra, jā, tās tur paliek un turpina vērot, turpina sekot. un sapņi slēpjas aiz elektrības stabiem. es, ietinusies segā, manas bruņas un mana slēptuve, mana mīlestība, mans miers, mana dvēsele.

"What...no...no, it didn't have anything to do with anything.."

no rīta pamodināja mammas zvans.
- es pie Tevis 3dien no rīta ieksriešu dzīvoklī, būsi mājās?
- jā, laikam būšu.
- Tu kādas svinības rīkosi, kūku tev vajag?
- ko? kādas svinības? kādu kūku?
- nu, tev taču vārda diena.
- tiešām? nebiju par to domājusi. nē, neko nesvinēšu. (bet gribējās teikt, lai medus kūku tik un tā uzcep, jo viņa cep pašu labāko medus kūku pasaulē. es nemaz nepārspīlēju)

bērnībā nespēju saprast, kāpēc pieaugušie nesvin savus svētkus, bet pati tagad pat aizmirstu par tādu eksistenci. neredzu jēgu arī svinēt gadadienas vai dzimšanas dienas. par pirmajām - man nav svarīgi atzīmēt attiecībās kādu punktu, kur un kad tas viss sākās, un pēc tam katru periodu pielikt ķeksīti - re, mēs jau tik ilgi esam izturējuši. kam tas? dzīvojam nost un miers!
par dzimšanas dienām - dzīves svinēšana. izrādes beigas būs tad, kad aizvērsies priekškars, man nevajag aplausus pēc katra cēliena. nav svarīgi cik esi nodzīvojis, bet gan kā.