ārā ir paradīze. man nekas nešķiet skaistāks par apsarmojušiem un apsnigušiem kokiem un sētām, īpaši, ja tās ir vecās metāla stiepļu, jo katrs posmiņš ir balts, bet kopskatā veidojas tā kā mazas šūniņas, atgādinot baltu jo baltu bišu stropu, kur katra šūniņa mirdz savā skaistumā. viss šķiet daudz mierīgāks, rāmāks, prātā lēnām zūd satraukumi. balts klusums nolaidies pār pasauli un skaļiem vārdiem nav vietas.

sāku jau nedaudz plānot un pētīt lietas, izcenojumus Spānijas braucienam, ja tas patiešām man izdosies, pati būšu notiesas pārsteigta. iekšzemes biļetes pagaidām nešķiet pārāk dārgas un tas ir ļoti svarīgi, jo naudas man nav un nebūs, bet uz Barselonu ļoti gribās. Jāpaskatās vēl būs iespējamie hosti Barcelonā, bet Valensijā par laimi dzīvot būs kur. eh, Spānija, Spānija... viena no manām sapņu zemēm.

šonakt cītīgi pastrādāju un, lai arī kā nāca miegs un vēlme visu mest pie malas, lai sāktu atkal no rīta, tomēr nepadevos un visu izdarīju, lai arī sēdēju līdz 7tiņiem rītā. tomēr tagad ir tik patīkama sajūta - iekšā miers un nav pēdējā brīža stresa. strādāju ar sevi.

nešaubīgi stilīga cepure.



ņemts no spokiem

ar to kaķi tak vairs pat nav spēka, lai kaut vai censtos tikt galā, ja šī nekarājas eglītē vai nelec iekšā tās zaros ka skujas šķīst uz visām pusēm, tad ir klāt pie manis un kož rokā vai aizstiepj visas rakstāmlietas, kuras brīdi nelietoju. ēšana arī ir praktiski neiespējama, jo, lai kā arī censtos izvairīties Konča ir klāt un bāžas virsū, bāž savu purniņu šķīvī, vai arī ķeksē ēdamrīkus man ārā no rokām. laikā, kad mācos vai nu viņa šurpu turpu skraida pa kompīša klaviatūru, vai arī vienkārši noguļas uz mācību materiāliem, kas man ir dotajā brīdī nepieciešami.
šodien esmu iezīmēta ar divām švīkām uz vaiga.
Kad lamājos, viņa apgriežas uz muguras un vārtās rādīdama savu smuko punci un mirkšķinādama brūnās ačteles. nu, un kā, lai uz tādu dusmojas!? viņa ir visur.