es gribu uz Pokaiņiem, kā toreiz pirms kādiem trīs gadiem. jau turp braucot viss ceļš un apkārtne vēstīja par tuvošanos pasakai, visu klāja balts miers, bet mūsu vecais, vairs ne tik baltais businš lēnām pukstēja uz priekšu. Tā ir palikusi atmiņā, kā pati lieliskākā ziema, jo braukāts apkārt pa Latviju tika katru nedēļas nogali. man tā patiesībā ļoti, ļoti pietrūkst, jo gan notikumi, gan saliedētā draugu kompānija lika ar nepacietību gaidīt atkal nākamās brīvdienas, un mēs nemaz nejutāmies sliktāk par tiem, kas brauc slēpot/snovot uz lielajiem kalniem. mēs to darījām visur - jūrmalā, Tērvetē, Pokaiņos, Ložmetējkalnā utt.
Bet toreiz, kad nonācām Pokaiņu mežā, katrs veiktais centimetrs manī ielēja arvien vairāk un vairāk miera, kaut gan mūsu izdarības par to neliecināja. purinājām viens otram virsū no egļu zariem sniegu, kas krita aiz apkakles, vai bāzām sniegu garām aiz apģērba, vārtījāmies pa zemi un daudz, daudz smējāmies. atceros, kad nonācām pie Māras actiņas un Līgavas akmeņa skats, kas pavērās raugoties tālēs bija fantastisks un vārdiem neaprakstāms - viss cik vien tālus spēj redzēt balts un sniega klātās egles vairāk līdzinājās pasakās attēlotajām, nevis realitātei. tas viss iedrvesa bijību un sajūtu, ka pret to visu pats patiešām esi tāds niecīgs, nenozīmīgs puteklīts.

p.s. žēl, ka visas toreiz uzņmetās bildes pazuda, kad brālis nosvilināja kompim cieto disku. tagad tik ļoti gribētos apskatīties un gremdēties atmiņās.

tikko last.fm sāka skanēt creed - with arms wide open. melanholija šad un tad ir pat vajadzīga.

šovakar noņēmos ar kaķēna mazgāšanu, rokas atkal saskrāpētas.
konča par šo vakara pavērsienu pēcāk bija dziļi sašutusi, nācās ilgi sildīt mazo rakari ieskautu zem segas.