Galvenais ir saprast - ko, kā un kāpēc. šķiet, ka situācija arī neuzlabosies, līdz to nebūšu izdarījusies, tāpēc jāmet pie malas gaudas un haotiska grāpstīšanās visos lauciņos. ir jāsaprot, ko es vēlos darīt tālāk, nevis, kas būtu izdevīgi, lai pēcāk varētu veikt pareizo izvēli. tā ir jāveic tagad. tomēr kaut kur dziļi iekšā trūkst drosmes. neesmu nemaz tāds visurgājējs, kā no malas tas izskatās.

reizēm jā, reizēm nē. dažreiz tiešām gribētu tādu taisnvirziena domāšanu un ceļu, ne pa labi, ne pa kreisi. bet tajā pašā laikā apzinos, ka man tas neder, ka tā nevarētu dzīvot, un vecumdienās atskatoties uz aizgājušo, nebūtu laimīga, bet jau tagad, pašķirot pāris lapas atpakaļ, redzu piedzīvojumus, izdarības, mirkļus, ko nevēlētos mainīt, kas liek smaidīt vai pašai domāt:"nu normāla Tu neesi!" tas nozīmē visu. par spīti visam, esmu laimīga.

nezināmu iemeslu dēļ kāds cilvēks sācis ikdienu aplūkot manu profilu oranžajā portālā.

Tikko, kad ierados treniņā, sākumā gribējās šodien paslinkot, bet par tādām domām sevi nodzinu vēl vairāk, tāpēc atpakaļ minos ļoti lēni. un par laimi arī laiks ir pateicīgs mierīgam pēcpusdienas izbraucienam. kaifoju sajūtot dzestro vēju apņemot manu seju un izskrienot cauri matiem.
nu, ko - skaitam pēdējās lapas koku zaros.

jā, es te sēžu un rakstu, bet viņa tikmēr kož man rokās un rāpjas pa kājām, vai arī pamanās iecirst ar saviem asajiem nadziņiem man pa seju un ik pa brīdim pārskrien pāri portatīvā taustiņiem, cenšoties ielikt savu artavu. kāda harmonija!