jauks vakars ar ūdenspīpīti un diviem labākajiem draugiem. nemainīgas vērtības. šķiet, ka konča gan nemitīgi bija uzmanības centrā, un kā gan savādāk, ja tāds mazs mežonēns rāpjas augšā pa tavām kājām, kožs kur vien pagadās un bizo kā traka pa visu dzīvokli.
ap kādiem divpadsmitiem izlēmām doties padejot uz kādu ne īpaši patīkamu vietu, taču tas netraucēja. mājās gan gājām kā tādi vecīši, jo katrs sūdzējās par savām muguras sāpēm. kārtējā jaukā dzīves diena.