Vakar dzejas dienu ietvaros "dzeja kā performance" apmeklēju Andrejsalas elektrocehu, kur uzstājās divi viesmākslinieki BAS no Berlīnes un Laurence Vielle no Briseles. BASa dzejas deklamācija robežojās ar hip hopisku skaitīšanu mūzikas pavadījumā, kas vācu valodā izklausījās patiešām iespaidīgi un aizraujoši. nevaru nepieminēt viņa savdabīgo katra dzejoļa finišu, ko veidoja skaļa skaņa saspiežot lūpas cieši kopā un tad atlaižot (tāds PA), varētu salīdzināt ar metāla vāciņa atskrūvēšanu no burkas. ( cik gan grūti ir aprakstīt skaņas, reizēm šķiet, ka pat ar emociju izteikšanu vārdos iet vieglāk, bet skaņas nepadodas tulkojumiem).
Pēc tam uz skatuves kāpa Laurence. meitenīga sieviete, kuru pārņēma mulsums, neliels izbīlis un satraukums apjaušot, kur atrodas un savu trūcīgo angļu valodas zināšanu dēļ nespējot pienācīgi izteikties, bet sākot lasīt dzeju tas viss pagaisa un publika viņai pārvērtās, te par ūdeni, te sauli, vecām kundzēm, palaistuvi Duņu, par viņas pasauli, kur ir drošība. nerimstoša žestikulācija, katras sīkākās lietas, emociju, darbību vizuāla attēlošana, kas attaisnoja vakara nosaukumu - dzeja kā performance.

man ir vajadzēga dzīvība, klātesamība, varētu pat teikt, ka taustāms materiāls arī dzejā, jo šo vakaru nevar pat salīdzināt ar tehnisko dzeju 2dien rozā mājā.