nesaprotu, kāpēc ļauju cilvēkiem sevi tā ietekmēt. izteiktie vārdi pēc tam ilgi bungo pa smadzeņu sieniņām un neliek mieru. domas atkal un atkal atgriežas. kāpēc gan ar labajiem vārdiem tā nenotiek, kāpēc tik liels spēks ir nenovīdībai, ļaunumam. vienmēr piedodu, taču sevis šaustīšana tik un tā turpinās ar domām - "varbūt tomēr". apātiski. bieži vien gribētu prast nepiedot, dusmoties, turēt ļaunu prātu, bet nespēju, dusmas pašu saēd no iekšas. brīžos, kad tās sāk pārņemt arī ķermenis to jūt, kā tās skrien, graužās, cenšas atrast kādu spraugu, kur nolīst un dzīt savas saknes, taču ķermenis pretojas, pūlas izkratīt ārā. dusmas veicina tikai tirpas un nepatiku pret sevi.