vakardiena bija patiešām lieliska. agri no rīta braucu ogot. nācās gan piedzīvot lielu vilšanos, jo pilns mežs ar mētrām, taču atradu tikai vienu melleni :( būs laikam jāiet pie tantiņām pirkt par 2,50 ls litrā. nesanāca d.i.y. plāns.
pievakarē satikos ar vienu no savām māksliniecēm, izrādās, ka viņai drīz jākravā somas, jo dosies ERASMUS programmas ietvaros mācīties uz Franciju. Bet pats interesantākais bija mūsu pasēdēšanas izvēlētā vieta. atcerējāmies par nostāstiem, kas vēstī, ka ir kāda kafejnīca vecajā jelgavā atvērta. gājām ievērtēt, un ziniet man tur patiešām patika. ļoti mājīga un viesmīlīga. interjers, protams, izveidots atbilstoši nosaukumam (pie mednieka), tāpēc pie sienām vairākās vietās bija pielikti alņa ragi un viss veidots no tumsnēja koka, sajūta, ka atrastos kādā mednieku namiņā. laiku pavadījām jautri čalojot un informējot viena otru par savām dzīvēm, pēdējā laika notikumiem un piedzīvojumiem. ir daži cilvēki ar kuriem par spīti ilgai neredzēšanai netrūkst par ko runāt un neiestājas mulsie klusuma brīži.
bet ap kādiem pus desmitiem man nācās jau otro dienu iedot kurvīti arčūriņam, jo bija norunāta tikšanās ar mazo viltīgo. arī viņš speciāli bija aizņēmies riteni, lai mēs varētu pariņķot pa pilsētu naktī. secināju, ka pārlielupe ir nežēlīgi pārrakņāta un tur nemaz nav tik viegli vairs pārvietoties. nobraucu garām svētelim, kur vienu vasaru mācīju bērniem zīmēšanu un gleznošanu. vēlāk pierunāju, ka jābrauc uz rafu un jākāpj nepabeigtā sporta stadiona tornī. sen jau gribēju, taču nez kāpēc nebija sanācis, tagad, kad uzkāpu skatam pavērās visa izgaismotā pilsēta, bet šaurais tornis vējā nedaudz līgojās. pārņēma savāda sajūta lūkojoties tālumā uz dzīvo pilsētu, vienai stāvot it kā nekur, bet skaisti. pēc tam mūsu ceļš veda uz ozolniekiem peldēties. ūdens kā piens. pirmo reizi peldējos ozolnieku dīķī, bet tā kā peldkostīma, protams, nebija līdzi, tad nācās to darīt apakšveļā, kura pēc tam tika veikli iemesta somā. ko tur lieki cimperlēties, jo spontānās idejas tak ir tās labākās. un tās gaismiņas, kas pa ūdens virsmu skraidīja nekad neaizmirsīšu. nudien skaista nakts.
pievakarē satikos ar vienu no savām māksliniecēm, izrādās, ka viņai drīz jākravā somas, jo dosies ERASMUS programmas ietvaros mācīties uz Franciju. Bet pats interesantākais bija mūsu pasēdēšanas izvēlētā vieta. atcerējāmies par nostāstiem, kas vēstī, ka ir kāda kafejnīca vecajā jelgavā atvērta. gājām ievērtēt, un ziniet man tur patiešām patika. ļoti mājīga un viesmīlīga. interjers, protams, izveidots atbilstoši nosaukumam (pie mednieka), tāpēc pie sienām vairākās vietās bija pielikti alņa ragi un viss veidots no tumsnēja koka, sajūta, ka atrastos kādā mednieku namiņā. laiku pavadījām jautri čalojot un informējot viena otru par savām dzīvēm, pēdējā laika notikumiem un piedzīvojumiem. ir daži cilvēki ar kuriem par spīti ilgai neredzēšanai netrūkst par ko runāt un neiestājas mulsie klusuma brīži.
bet ap kādiem pus desmitiem man nācās jau otro dienu iedot kurvīti arčūriņam, jo bija norunāta tikšanās ar mazo viltīgo. arī viņš speciāli bija aizņēmies riteni, lai mēs varētu pariņķot pa pilsētu naktī. secināju, ka pārlielupe ir nežēlīgi pārrakņāta un tur nemaz nav tik viegli vairs pārvietoties. nobraucu garām svētelim, kur vienu vasaru mācīju bērniem zīmēšanu un gleznošanu. vēlāk pierunāju, ka jābrauc uz rafu un jākāpj nepabeigtā sporta stadiona tornī. sen jau gribēju, taču nez kāpēc nebija sanācis, tagad, kad uzkāpu skatam pavērās visa izgaismotā pilsēta, bet šaurais tornis vējā nedaudz līgojās. pārņēma savāda sajūta lūkojoties tālumā uz dzīvo pilsētu, vienai stāvot it kā nekur, bet skaisti. pēc tam mūsu ceļš veda uz ozolniekiem peldēties. ūdens kā piens. pirmo reizi peldējos ozolnieku dīķī, bet tā kā peldkostīma, protams, nebija līdzi, tad nācās to darīt apakšveļā, kura pēc tam tika veikli iemesta somā. ko tur lieki cimperlēties, jo spontānās idejas tak ir tās labākās. un tās gaismiņas, kas pa ūdens virsmu skraidīja nekad neaizmirsīšu. nudien skaista nakts.
4 jau pabakstīja | pabakstīt