nebēgšana tomēr ir tik patīkama, ka pat arlaiku var ieiet azartā un nepārtraukti mest sev arvien jaunus izaicinājumus. cīņa ar sevi rit pilnā sparā. drīzāk jāteic, ka tā ir cīņa par sevi, pret visu, ko bailēs sev liedzu. bailēs būt nesaprastai, neparastai, nepietiekošai. šodien iešu meklēt kādu labu meditācijas grāmatu, jo esmu apņēmusies to apgūt vismaz pamata līmenī sev. jogu šobrīd atļauties nevaru, varbūt no septembra.. cerams. es ticu iekšējam garīgajam spēkam, paškontrolei. prātiskā kontrole vairāk gan nodara ļaunu (vismaz manā gadījumā), jo prāts pakļauj sajūtas spēcīgai cenzūrai.

    šorīt pamodos no telefona zvana. zvanīja arčūriņš ,jo iepriekšējā vakarā bijām sarunājuši, ka brauksim viņa pusdienu pārtraukumā peldēties. ātri uzvilku peldkostīmu un pa virsu kleitiņu, skrēju lejā uz mašīnu. acis plaši atvērās tikai tajā brīdī, kad jau ar abām kājā atrados ruļļu karjerās. patīkams dienas sākums. kārtīgi izpeldējāmies, un man pat izdevās ātri ielīst ūdenī (treniņš un vēl miega efekts, kas liedza saprast, ko īsti daru). ūdens bija fantastisks!
    tieši šādu mazi notikumi arī apstiprina dzīves skaistumu. tas saucās - sīkums, bet patīkami. un tā tie nieki vijās, lipinās kopā un veido katru dienu. dzīve ir skaista. ļoti! pasaule ir skaista. cilvēki ir cilvēki.