šodien ĻOTI spēcīgi jūtu laivu brauciena un pavasara viltīgās saulītes ietekmes sekas. Pirmkārt, jau tas, ka neesmu spējīga atspiesties ar muguru pret krēsla atzveltini, jo tā patiešām atgādina rimīša meiteņu krekliņus. Šī ir otrā reize manā mūžā, kad esmu TĀ apdegusi, jo parasti es vienkārši paliku brūna (saules mīlošo ādu esmu mantojusi no mammas). Bet šoreiz - spēcīga saule + konstanta atrašanās uz ūdens = viss ķermenis sarkans.
    pietiks žēloties, jo pats laivu brauciens bija patiešām lielisks - pusotras dienas laikā pieveicām 45 km un paspējām izlaivot gan Abavu, gan kādus 4 km pa Ventu, gan pa šauru kanālu, kas veda uz ezeriem, gan pārairēt pāri pašiem Nabas ezeriem (diez kāpēc tāds nosaukums?) Kārtējo reizi secināju, ka mazās upītes ir daudz, daudz interesantākas, jo ik pa kādam laikam parādās krācītes, kas jāpārvar un Abavā radās sajūta, ka esmu nokļuvusi kādā mežonīgā upē pasaules nostūrī, jo visur sagāzušies koki, bet daudzas nedzīvas egles vēl arvien stalti stāv gar krastu un ir tikai laika jautājums, kad kāds spēcīgāks vējš tās gāzīs. Tad vēl skaistās Galamicu klintis, kuras bija nosētas ar tādām kā aliņām, redzot tādu skaistumu aizraujas elpa. pie vienas izlecu ārā un tiešu tur bija iegrebts uz raksts: "Glāb suni". hmm, izglāba mani :)
    Tā kā braucām ar trīs veidu laivām, un ik pa periodiem mainījāmies, tad paspēju izairēties gan ar pūsli, gan piepūšamo katamarānu, kas ir ļoti ērts plezīra airēšanai, bet kārtīgai gan nē, jo kamēr airē ir labi, bet tikko kā uz mirkli apstājies, tā uzņemtais tempiņš tiek kā ar cirvi apcirsts un katamarāns uzreiz apstājas. to gan nevarētu teikt par kajaku/ kanoe, jo ar to var uzņemt lielisku ātrumu un pēc tam vēl krietni paslīdēt uz priekšu. patīkami.
    Jā, ja neņem vērā to, ka sestdienas rītā Arčūriņam no pontona plosta nometnes vietā pazuda jaka, kur iekšā bija fotoaparāts un mašīnas dokumenti, tad viss patiešām izvērtās lieliski un par lielu laimi, kad jau 7dien bijām ceļā uz jelgavu, piezvanīja laivu īres īpašniece un paziņoja, ka cilvēki atraduši gan jaku, gan to, kas tur bija iekšā, gan mūsu pārtikas maisu ar gurķīšiem, roltoniem un tušonku :) tātad šoreiz patiešām viss beidzās labi. :)

    he, jāpiemin, ka 6dien, kad meklējām vietu, kur celt teltis (telt celtis), kad kāpū lejā no stāvā krasta atpakaļ uz laivām, jo tā vieta nešķita piemērota naktsmītnei, pēkšņi paslīdēja kāja un es ātri vien uz dibena kā kaučika bumbiņa noklunkurēju lejā. (nezinu vai šodienas sajūtu rezultāts ir tas, vai arī kanoe sedekļi). tizlums mūžam dzīvs.
    Es jau te varētu rakstīt daudz un dikti, jo emocijas un piedzīvojumi ir ļoti daudz, bet neapgrūtināšu cibotājus :)

P.S. patiesi iesaku tiem, kas aizraujas ar šāda veida atpūtu šo posmu - Renda - Nabas ezeri :)

    Vakar saņēmu vēstuli oranžajā portālā no kādas pamatskolas klasesbiedrenes ar ideju, ka varētu taisīt mūsu klases salidojumu, jo izrādās, ka pagājuši JAU 6 gadi. vel neesmu atbildēju, jo nespēju izlemt vai man ir maz tāda vēlme, tas bija dīvains laiks, kuru atceros ar dalītām emocijām (patiesībā gandrīz neatceros). esam pieauguši, bet patiesi nezinu vai sanākšana kopā ir laba ideja. jāpadomā...