lielisks rīta sākums. pilnīgs "bezpriģels" kopistiskā rīta sanākšanā. man tā visa patiešām pietrūks. gaidu atbildi, tad jau redzēs, katrā ziņā sen jau esmu pārstājusi dzīvot mūžīgās cerībās, tā vietā ļaujot, lai viss notiek pamazām, nesasteidzot, jo kam jānotiek, tas notiksies. nē, neesmu kļuvusi par beigtu zivi, esmu zivs, kas droši peld uz priekšu un katru šķērslīti uztver kā mazu izaicinājumu, nevis pasaules galu, zivs, kurai patīk ik pa laikam ienirt dziļāk un paskatīties, kas tur notiek. novērtēt situāciju un vai nu uzkavēties, vai arī doties tālāk.
pati pat reizēm brīnos par savu mieru.

ir grūti kaut ko apzināties un uztvert par īstu, ja pats a priori neesi sajutis tā īstenību. arī šī apziņa ir un paliek kā doma, vēl embrija stāvoklī. domās tas viss bija - jā! bet tikko kā vārdi ir izteikti skaļi, tiem nāk līdzi arī šaubu ēna. tas ir pārāk liels, bet man ir sajūta, ka esmu vēl tik maza, tas nozīmētu, ka bērnība pie kuras vēl ar vienu āķīti cenšos turēties, būtu pavisam aizlaidusies. puķu bērns, bet varbūt tas vēl ciešāk saliedētu divus puķu bērnus.
jā, bet ticamībai un arī saprašanai ir vajadzīgs kaut kas no šīs pasaules - apliecinājums, kas nebūtu šaubu veidols.

man visu mūžu ir bijis lielisks piemērs, kā kaut ko nevajadzētu darīt - mani vecāki, bet diemžēl nav apkārt piemēru, kā vajadzētu. viss ir brūkošs un nestabils, viss ir teorētisks. smieklīgi, bet galvenais dzinulis ir bijis - nedarīt tā kā viņi, un bailes, ka skrienot prom no vilka, taisnā ceļā nedotos pretī lācim.