dzīve kā karuselis - krāsaina un varbūt dažreiz tukša.

nebijis notikums - visu šodienu esmu pavadījusi pagaidām viena. patīkami un neierasti reizē. Pamodos ap kādiem divpadsmitiem, ar grūtībām izlīdu no gultas, jo pēc aizvakardienas ārdīšanos arengine
šodien sāp visas maliņas, ap kaklu prasās šins. Izgāju no mājas ar apziņu, ka jāiet uz biblotēku, jo beidzot tak jāsāk mācīties. jau pirmajos pāris mirkļos secināju, ka atkal izceļos ar savu salīgumu, jo visi normālie cilvēki staigā krekliņos, bet man pat jaciņā šķita par aukstu brīžos, kad uzpūta vējelis. pati nesaprotu, kā man visu laiku var būt tik auksts.
Nekas aizgāju līdz bibliotēkai, bet tur iekšā pārņēma kaut kāds afekta stāvoklis, jo vairs nesapratu , ko vispār meklēju. kādas divas stundas nosēdēju pie psiholoģijas grāmatām, kaut gan, protams, vajadzības bija pavisam citā virzienā - modernā sabiedrība. Beigās apskatījos arī kaut ko par globalizāciju, un secināju, ka jādodas prom. jēgas nav nekādas.
Tā nu savās jaunajās šļopenītēs šļūkāju lēnām prom, jutos kā apreibusi. klik, klik, klik, tādu nu ir mana reibinošā brīvība - vienaldzība pret visu, stiepšanās pretī saulei.
pa ceļam, ejot pāri ielais (šoreiz pat pie zaļās gaismas), pēkšņi izdzirdu, ka kāds saka: "Jā, jā, uz maziem bērniem jau var skatīties, bet mani neredz" Paskatos un ieraugu mārci. kā vienmēr saruna ir absolūts sviets, citādi mēs nemaz nemākam. Secinam, ka viņš iet piestrādāt pie diviem sešdesmitgadīgiem vecīšiem par žigalo, piekodinu, lai nebadziņus nenobeidz. Dodos tālāk un sajūtu, ka klikatiņas sākušas berzt kājas. nu jau kādas divas stundas sēžu mājās un nespēju pieķerties mācībām, apzinoties, ka jānokārto tie parādi, citādi pēc sesijas būs jāmaksā, ko, protams, nevēlos darīt. Viss aprobežojas ar cibu, spokiem un 3 in 1, kas ir nenormāli salda.