domāju par to cik viegli cilvēki pazūd no dzīves, cik viegli ir pazaudēt kontaktus. īpaši, ja arī otrai personai nav nekādas vēlmes kaut ko labot. tad jādomā, ka varbūt nekad tas nav bijis īpaši svarīgs viņai, jo man bija, bet tagad ir patiešām vienalga. viņu ļoti maina cilvēki, kas ir apkārt. kad toreiz aizbraucu pie viņas (par to vēl arvien jūtos liela parādniece), man pagāja krietns laiks kamēr pieradu pie tā brīža viņas identitātes, pie pašreizējās nevaru. zinu, ka aiz muguras viņa ir runājusi visādas lietas, bet vienmēr piedevu, jo tas cilvēks man bija svarīgs un īpašs. visvairāk cilvēkos neciešu liekulību. gribētu būt lielāka egoiste un sākt vērtēt augstāk sevi, lai nepiedotu visiem jau pēc 5 minūtēm.

šķiet, ka termins "emo" ir kļūvis par spēcīgu lamuvārdu, jo, ja kāds cilvēks pēkši atklātāk izrāda savas emocijas, tad seko: "Vai tu gadījumā neesi emo?" variants ,jo vieglāk ir šādi nosodīt, nekā argumentēt savu viedokli, negācijas. visi, kas lieto šo apzīmējumu, vēlas pazemot otru personu, jo tādējādi sajūtas ārkārtīgi vareni, jo "emo" kļuvis par sabiedrības apsmiekla objektu, tāpat kā kādreiz goti ("ejam ēst kapu zemi" vai "pagraizīt kopistiski vēnas"). šis termins tiek bārstīts gan pa labi, gan pa kreisi. arī paši cilvēki savas emocijas attaisno ar frāzi: "Vai! es šodien esmu emo, jo beidzot savas sajūtas izsaku skaļi."
Bet emo bērniņi slēpjas no pasaules un patiešām rodas sajūtas, ka kaunās no sevis, jo vienmēr iet ar zemē nodurtu galvu un matiem aizklātu seju. Diez vai, ja šie bērni patiešām vēlētos noslēpties no pasaules, provokatīvi ģērbtos, lektu acīs. Nevaru saprast, kā var iestudēt savu rīcību, lai konstanti izskatītos nomākts sabiedrībā. vārds "emo" nu jau sāk pārspēt lietošanas biežumā populāro "bladj".