vakar aizbraucu uz saviem laukiem palīdzēt mammai sastādīt kāpostiņus. norušinājos pa zemīti kādas četras stundas, patiesībā ļoti patīkami un relaksējoši. domas svaigā gaisā daudz labāk kārtojas. katru stādiņu liekot zemē sajutu tās smaržu. zemei ir fantastiska smarža.
ik pa brīdim piecēlos kājās, lai iztaisnotu muguru, griezos riņķī un skatījos uz košajiem rapšu laukiem, tad vienā brīdī pa ceļu garām brauca koši, koši dzeltens autobuss, kas saplūda ar rapšu ziediem. nožēloju, ka nebija fotoaparāts pie rokas.

ar laiku esmu kļuvusi par pilsētas bērnu, bet tikai un vienīgi laukos gūstu TĀDU mieru un sajūsmu par pasauli un manu esību.

gribas pieiet klāt un samīļot. saspiest cieši, cieši. esmu pārāk sveša. nevar tā vienkārši iet un uzbāsties ar savu sirsnību. gribas sapurināt. viņš jau nezina un tas labi, es tā paklusām jutīšu Tev līdzi un sūtīšu pozitīvās domas. kas zin! varbūt kādu arī nejauši saņemsi. Tu esi foršs un esi pelnījis būt laimīgs. labi cilvēki nedrīkst ciest! kaut man būtu vairogs, ko vajadzības gadījumā katram jaukajam cilvēkam pielikt priekšā, lai sāpinātājs pats dabūtu savu triecienu.