ko varam pērties! reizēm jāraud un jāsmejas reizē.
 es nezinu, ko darītu, ja man nebūtu Tevis. nespēju un negribu. pārāk līdzīgas un tāpēc dažkārt ir grūti.
Nav pilnīgi neviena cita cilvēka uz pasaules ar ko kopā man ir tik labi, jo var darīt pilnīgi visu, nemanot kā paskrien laiks. Ja nepazītu Tevi, es būtu savādāka. Tu liec cilvēkiem kļūt pareizākiem, jo esi lielisks piemērs. Tu cilvēkiem uzliec augstas prasības, un tas ir labi, jo neļauj nolaisties, bet gan dzīties uz priekšu, domāt, attīstīties, censties sasniegt Tavas augsti uzstādītās latiņas.
 Esmu gatava doties Tev līdzi kaut vai uz pasaules malu, jo zinu, ka blakus būs cilvēks, kam uzticos visvairāk (priekos un bēdās). Ar, ko gan sēdētu un stundām ilgi runātu par taisnību, par sapņiem, vēlmēm, mīlestību, uzticību, dzīves burvību... ? Ar ko gan kopā vēl tik lieliski spētu izārdīties? kurš vēl mani saprastu bez vārdiem? kurš iedrošinātu? kurš palīdzētu salikt visu pa plauktiņiem? vai vienkārši kopā paklusētu, bez jebkādas neērtības sajūtas? kuram vēl būtu tik pat trakas idejas un drosme īstenot?
 es Tavā vietā nevaru iedomāties nevienu citu. bez Tevis mana dzīve kļūtu tukšāka. divatā tomēr ir vieglāk. un, ja tagad Tu būtu te, Tu sēdētu ar slapju plecu. es Tevi mīlu.


 bet ir grūti visu laiku domāt, lai nepateiktu kaut ko nepareizu. tas liek smakt