Tas jau sen zināms. Bet, ja tas viss ir tik ļoti zināms, tad kāpēc neviens neko nemaina un nelabo radušos situāciju un dzīves modeli: "Pēc manis kaut vai ūdens plūdi". Protams, ka viens indivīds nevar pēkšņi visu pasauli sagriezt kājām gaisā, bet var rādīt piemēru. Pozitīvs paraugs, manuprāt ir vajadzīgs, un, jo vairāk, jo labāk.
 Save our planet!
Vakar ejot pa ielu pretī nāca divi puiši, viens izvilka no kabatas šķiltavas un neveiksmīgi mēģināja piešķilt, tad vienkārši aizmeta prom, gribējās paķert tās un iemest no visa spēka pa pauri. Būtu jauki, ja katrs nevietā izmestais atkritums cilvēkiem atgrieztos mājā un tā nepārtraukti, līdz iemācītos paiet liekus 2vus soļus līdz atkritumu urnai, vai neatstāt savus sūdus pludmalēs un mežos.

Aizvakar aizbraucu ciemos pie vecākiem, jo mammai bija vārda diena. Paliku pa nakti un pamodos tik žirgta, tik atpūtusies un izgulējusies, kā nekad, bet šodien no savas gultas nevarēju izlīst ārā. Miegs aiz matiem vilka atpakaļ. Lauki man vienmēr liek justies labi, silti, droši; tājā mājā dzīvo mana sirds. Lieldienās jābrauc uz turieni, būs jāiet uz mežu rakņāt no sniega ārā sūnas, zariņus un lapiņas, kas varētu būt noderīgi olu krāsošanas procesā. Man nepatīk tās ķīmiskās krāsas. Krāsojot sīpolu mizās katra ola ir kā mākslas darbs, ko tu cītīgi veido liekot lietā savu fantāziju, un ir tas lieliskais brīdis, kad tu ņem ārā un skaties, kas ir sanācis. Lielisks process. Jāatzīst, ka Lieldienas ir mani mīļākie svētki, vismaz šos vēl tik traki nav skāris komercijas treknais pirksts. Tie ir silti svētki, kurus gribas pavadīt mājās ar mīļajiem. Žēl ,ka tikai pirtiņas nav, tad būtu ideāli, kādreiz saviem vecākiem uzdāvināšu.
P.S. Engine vai pievienosies??