Šodien knapi varu pakustēties pēc aizvakardienas kalna apmeklēšanas. Jūtu katru muskulīti, no rīta braucot vilcienā kopā ar Baibu secināju, ka pat smiešanās sagādā ļoti lielas grūtības.

Jau otro rītu redzu, kā tas kaķis staigā pa blakus ēkas jumtu, ja tas būtu augstāks, tad labprāt pievienotos.
Šodien gribas sēdēt vienai uz kādas kraujas malas, šūpojot kājas un dzerot tēju no termosa (ideālais variants būtu tāda, kur mēs ar Kitiju sēdējām Visbijā). Lieliska vieta būtu arī augsts kalns. Sēdēt un skatīties uz pasauli bez cilvēkiem un ieelpot tās patiesību.