Reizēm gribās kļūt par skabargu un pārmaiņas pēc durstīt citus, bet, kad tāda biju krietnu laika sprīdi atpakaļ, cilvēki dusmojās: "Kā tad tā!" Saulei izauguši zobi, un viņa, redz, nebaidās kost, kad kāds lej virsū ūdens spaini!

Bet šodien gribu būt caurspīdīga, neviena nepamanīta slīdēt garām, vai vienkārši ieritināties stūrītī un kā hameleons saplūst ar to.

Svētdienai plāns ir gatavs. Braukšu uz Mangaļsalas pamestajām PSRS armijas noliktavām. gribu tur visu izstaigāt. Patiesībā sākotnējā iecere bija doties uz Irbeni, kur jau no bērnības vēlos nokļūt, un tā vēl nav sanāci. To atstāšu uz nākamo nedēļas nogali, tad līdz Ventspilij ar autobusu un tālāk ar divriteņiem. Beidzot pasēdēšu uz lielā spiegošanas agregāta, izvēdināšu galvu. Pavandīšos pa pusnojaukto armijas ciematiņu.

morāle tomēr ir


Kāds vīrs nodzīvojis 120 gadus. Protams, tiek organizēta preses konference, žurnālisti uzdod jautājumus, kafija, tēja, smalkmaizītes.
Žurnālists: Kā jums izdevās tik ilgi nodzīvot?
Večuks: Ziniet es neesmu visu mūžu uztraucies, jo neesmu nekad strīdējies.
Žurnālists: Neticu, ka nekad sava mūža laikā neesat nekad strīdējies. Tā nevar būt.
Večuks (ieturējies 5 sekunžu pauzi): Ziniet, es jums piekrītu.

Reizēm uzbāzība atmaksājas, jo pēc periodiski sūtītām ziņām par tēmu- kalns. i did it!! šodien vakars būs riekstukalnā!!!!!!!! varētu simtiem izsaukuma zīmes salikt, lai izteiktu savu prieku. Tieši tas man arī ir vajadzīgs- aktivitātes, kas palīdzēs izvēdināt galvu- pārāk sasmacis viss.