Sestdien aizbraucu pie vecākiem, un mani pārsteidza viņu patīkamais nemiers un rosība. Abiem acis mirdzēja, kad stāstīja par pēdējā laika notikumiem, par pakāpenisko mājas vešanu kārtībā, par to, kā abi turējuši jauno "mobilo" veļas mašīnu tās izdomātās pastaigas laikā pa vannas istabu, jo aizmirsa izņemt skrūves kaut kur no apakšas.
Pārmaiņas cilvēkus uzlādē un piešķil dzirksti drosmei dzīvot tālāk, un saprast, ka tomēr viss laiks vēl nav pazaudēts. Iepriecināja ziņa, ka mamma grasās ar savu māsu braukt ar prāmi uz Stokholmu, tādā veidā izraujoties no ikdienas rutīnas. Viņi abi izskatījās laimīgi un pat saliedēti. Ļoti neierasta situācija, bet mežonīgs prieks.

Cilvēki loba pasauli pa gabaliņiem. Katram vajag savu daļu, un tās dēļ- spēle uz dzīvību un nāvi.

Kādu brīdi šķita, ka dzīve ir apstājusies, līdz ar to arī mana attīstība, bet to laikam ikviens grib vismazāk. Biju iestigusi pašas radītajā purvā, bet tagad veiksmīgi esmu izrāpusies ārā, noslaucījusies. Dodos tālāk, bet laikam vajadzētu iegādāties brilles, lai turpmāk jau laikus ieraudzītu purvus un varētu tos apiet. Pieres dauzīšana pret sienu arī mitējusies, bet sekas vēl jūtamas. Šķiet, ka tagad droši soļoju uz priekšu savu enkuru nezdama iespiestu padusē, nevis vilkdama pa zemi. Gāzes pedālis iestrēdzis. Ir tik daudz plānu un vēlmju, bet diemžēl tik maz laika, par maz maniem apgriezieniem. gribas vēl un vēl.
Man vienmēr ir paticis mežonīgi traukties uz priekšu. Bet tā esmu arī daudziem paskrējusi garām vai vnk aizskrējusi prom, jo apnika vilkt līdzi piekabi. Laikam mammai ir taisnība par manu tieksmi pec galējībām, jo nemāku būt līdzsvarā.
Laime- apātija,
traucos kā vējš- sēžu 4trās sienās, kā kastrēts mājas runcis,
veiksmīgi daru pilnīgi visu ar lieliskiem rezultātiem - absolūtā bezjēdzībā dienām, nedēļām guļu gultā un skatos griestos, utt.