Pavisam dīvains rīts. Viss tas sākās autobusa šofera izvēli braukt pa nepareizo ceļu- tā vietā, lai nogrieztos uz stacijas pusi, viņš laikam inerces pēc tik turpināja braukt taisni pāri tiltam. Un man par lielu brīnumu, šoreiz pat nebija nekādas skaļas pretenziju izpausmes, tā vietā vienkārši viss autobuss sāka smieties, un kāds pateica šoferītim, ka šoreiz viņš brauc nepareizi, rezultātā viņš to centās operatīvi labot, bet apgriezties tik lielam autobusam no rīta uz ceļa nemaz nav tik viegli, jo satiksme ir ļoti aktīva. Tomēr tas izdevās un mēs turpinājām iesākto ceļu, tikai nu jau pareizajā virzienā, un nokļuvām stacijā ļoti laicīgi.

Nākamajā jau vairs nebija nekādas pozitīvās nots. Kad ierados Rīgā, iegāju rimītī kaut ko nopirkt, un, kad stāvēju rindā pie kases, aiz manis nostājās divi jauni puiši, no kuriem pamatīgi nesa pēc alkohola. Uzmanību piesaistīja viņu saruna, kas skanēja aptuveni tā:
- Bāc! Nezinu, ko darīt! Ko lai saku tiem mentiem par to kropli.
- Par ko Tu runā?
- Nu par to, kuru es pagājušo nedēlu sadūru.
- Ā! Nu, bet pats bija vainīgs! Sadirs, ka tā bija pašaizsardzība.
- Neticēs.
- kāpēc?
- b...! četri dūrieni! Bet toč, pats vainīgs! Na...j, līda, visi viņu dzina prom!
- A, ko es saku!

Viņu pirkums bija viens divlitrīgais alus. Jā, labs rīta sākums viņiem, un šķiet, ka ne tikai! Šokējošākais, ka viņi runāja par to, kā absolūti ikdienišķu darbību, it kā tas nebūtu nekas. Vēl arvien nespēju to saprast un aptvert.

Atkal ārā puteņo. ir jauki, bet gribētos tādu īstu, pūkainu sniegu, kas noklāj visu. klusu baltumu.

Skatoties ārā pa logu paveras skats ar padomju laika blokmājām. Aizdomājos par visām tām neapdzīvotajām un pamestajām mājām, tādām man ir ļoti grūti paiet garām, jo jau koš bērnības neizskaidrojamu iemeslu dēļ, vienmēr gribas ielīst iekšā un visu izložņāt. Atceros, ka patuveni pirms diviem gadiem kādu pavasara dienu aizgājām uz Bramberģes muižu, kur sen, kā neviens vairs nedzīvo. Sākumā nevarējām tikt iekšā, jo viss bija aizbultēts, bet tad atradu, ka var uzrāpties uz piebūves jumta, kur bija caurums, pa kuru beidzot tikām iekšā. Pilns ar izmētātā drēbē, grāmatā, traukiem, radās sajūta, ka cilvēki steigušies to vietu pamest, vēl tagad atceros gulošu lelli gaitenī un uz purpura metēla izlietnes stāvošo vāzi ar sausajiem ziediem tajā. Vēlāk pierunāju viņu aiziet arī uz Zemgales kultūras namu. Tur gan nebija nekādas grūtības ar iekļūšanu, bet pārņēma ļoti, ļoti dīvaina sajūta, varētu teikt, apokaliptiska, jo es atcerējos, kā bērnībā tur dejoju, kā spēlējos, kur liku drēbes, kad gāju uz mēģinājumiem, kā uzstājos... Bet tagad viss ir saplēsts, sazīmēts, aprakstīts ar debīliem izteicieniem... izpostīts un pamests.

Kādreiz tieši šie palikušie karkasi liecinās par cilvēci, kad tās vairs nebūs.