vilciens. ausīs skan smashing pumpkins un kaut ko cītīgi stāsta, nemanāmi vedot uz melanholijas pusi, stāvu un skatos pa logu, kā koki viens pēc otra skrien man garām, kaut gan patiesībā tā esmu es, kas traucās uz priekšu. domas aizviļņojas tālāk un es jau vairs neesmu vilcienā, bet gan uz kalna ar dēli zem kājām, apkārt tikai klusums un piesnidzis mežs. Vēlme tikt uz kalna pasnovot ir tik milzīga, ka nespēju pat atrast pietiekami spēcīgu apzīmētāju. mežonīga, nežēlīga, ļoti liela... šis rīts ir aizvēris man muti.
Snovojot man vislabāk patīk tas, ka tad jūtos brīva- pati mācos, ka pēc katras kļūmes "dabonu pa seju", un iemācos, kā nevajag darīt. kaut tā būtu arī dzīvē- kļūdas saprastu uzreiz, jo sekas sajustu momentāli.