pārdomas par savu dzīvi un ik palaikam sāpīgas atskārsmes par kaut ko nepamanītu un nenovērtētu. kaut kur skrienu un pati nezinu kur. bail, ka tad, kad apstāšos būs jau par vēlu. man jāmācās mīlēt un novērtēt apkārtējie, jo nozīmību parasti saprotam, kad jau viss ir zaudēts. diemžēl.
Nesen atcerējos tādu savas bērnības notikumu, kuru sen jau biju noglabājusi dziļi, dziļi sevī, nospiedusi delete podzinju. žēl, ka ir arī refresh. Cenšos par to nedomāt, lai nesaprastu, kas tas tomēr toreiz bija patiesībā, zēl, ka vecāki netic saviem bērniem, bet tic labāk citiem. ai! labāk nedomāt!

nesakārtotas domas nemitīgi mutuļo galvā. gribu atpūsties no sevis.

Vakar tomēr ap kādiem 4.00 izdevās aizmigt. Kaut kādā veidā savaldīju savas domas, vai arī prāts pats bija pārāk noguris,lai turpinātu cīņu.
Sapnis- es biju stāvoklī, bet dīvainākais, ka bērna tēvs pie manis nevarēja tikt, jo viņš bija kaut ko noziedzies, tāpēc mums vajadzēja slapstīties. Atceros, kā glāstīju savu lielo vēderu un izjutu milzīgu mīļumu pret to, kas aug manī. Nevaru skaidri apgalvot, taču man šķiet, ka bērna tēvs bija Pēcis. Es slepus skrēju ar visu savu lielo punci naktī ar viņu stikties pie 2. ģimnāzijas, kaut kas mūs vajāja- laikam nemiers.
Kaut man tagad būtu sapņu grāmata!