saap. nav jeegas. kaadu briidi domaaju, ka viss kaartiibaa- visu aptuveni daru, viss aptuveni sanaak, bet tur jau taa lieta,ka aptuveni. aiz loga seero pasaule un sajuuta, ka esmu ierauta taas seeru virpulii. kaapeec?? vai tad tieshaam man arii to nevajadzeeja zinaat. nav speeka, un nezinu kaapeec, rokas triic. man viņās abas ir ļoti dārgas, bet šķiet, ka arī es beidzot piedzīvoju vienpusējo mīlestību. citreiz būtu bēgusi, bet pārāk nozīmīgi tomēr.
kur palikusi taa mazaa meitene, taa, kurai smaids no sejas nekad nenogaaja, taa kurai energjijas vienmeer bija pitiekami. sobriid emociju ir par daudz,lai koncetreeos un speetu domaat un rakstiit par kaut ko vienu, atminjas skrien iekshaa viena peec otras, sitas pa manu smadzenju sienu. nevaru..
nu kaapeec tik nesakariigi, kaut gan sakariiba sobriid buutu neiespeejama.
juutu, ka saaku nomierinaaties, bet man veel jaasavaacas- jauzliek smaids uz luupaam un jaaizbrauc uz darbu uzrakstiit atluugums. arii tur vairs nevaru iztureet...
paaraak esmu pieradusi visu veerot no malas un aizmirsusi,ka jaadziivo. emocijas ir tikai skjietamas un blaavas. patiesu prieku sen neesmu izjutusi.