šī rīta secinājums - man kā gliemezītim vajag lielāku mugursomu, lai var visām darba dienām salikt visu nepieciešamo. stūķējot iekšā pusdienu trauciņus, šķita, ka soma tulīt izirs pa vīlēm.

patiesībā ir kaut kā skumji tajos rītos, kad dodos prom un zinu, ka atpakaļ varēšu atbraukt tikai pēc kādām 3 vai vairāk dienām. ierušināties savā gultā, blakus rakarim un nomierināties. kaut vai tāds nieks kā mans iecienītais skriešanas maršruts, jo Rīgā nespēju rast sev piemērotu vietu kaut kur izskrieties. šķiet muļķīgi jozt pa ietvēm, man vajag mazos grantētos celiņus un skaisto dabu, mieru.
varu skumt vai neskumt, bet atļauties katru dienu braukt mājās un atkal atpakaļ es nevaru, tāpēc klīstu riņķī apkārt ar visu iedzīvi mugursomā.