Ir tik daudz vēlmju un ideju, kuras ļoti gribas īstenot, bet nepārtraukti atduros pret diviem traucēkļiem - laika trūkumu un materiālo pusi.
Gribu skriet bez bremzēm, traukties pa dzīvi pilnā ātrumā, kā pa ātrgaitas šoseju. Nepatīk būt piesietai, un agrāk uzskatīju, ka nevienam tas nepatīk, bet pēdējā laikā secinu, ka tā nemaz nav. Ir daudzi, kuriem patīk, ja viņus vada, ja izlemj viņi vietā, ja pakļauj. Nekad nebūšu viena no tiem. Ja man neļauj skriet, tad- man tevi nevajag, ej ratā! Protams, ka arī tas nav labi un traucē ikdienā saprasties, jo katru neļāvēju gribas nokratīt kā tādu dadzi, kas pielipies pie cimda. Bet tāda nu esmu un nevēlos mainīties. Droši vien, ja nebūtu kāda cilvēka, tad neatrastos šeit, bet būtu kādā citā pasaules stūrī, prom. Reizēm tik ļoti gribas aizbēgt, piedzīvojuma alkas ir stiprākas par manu saprātu. Gribas sakrāmēt mantas un vienkārši ļauties sajūtām, kaut kur doties bez mēķa un plāna, bez laika limita. Klaiņot. Meklēt sevi.