vakardien izbrauciens izdevās ļoti interesants. ap vieniem naktī izkustējāmies no mājām, un devāmies uz to vietu, kur dienu iepriekš apstājāmies. ārā bija sācis uzdarboties saliņš. kad pabraucām tālāk, secinājām, ka esam nonākuši krustcelēs. Puikas pieņēma manu ierosinājumu doties pa šķietami garāko ceļu uz priekšu, jo vienmēr jau var aizbraukt atpakaļ. Sapratām, ka esam jau nonākuši poligonā, taču gribējās braukt uz priekšu un redzēt cik tālu tas aizvedīs. varēja redzēt, ka kaut kad sen atpakaļ tas ir lietots, jo palikušas iebrauktas pēdas, bet tagad tikai liecība par zaķu cilpošanu. pabraukt varēja ar lielām mokām, jo nemitīgi stigām iekšā, bet šur tur uz lieliem ledus plankumiem vismaz varējā ieskrieties. tā braucām kādus pāris kilometrus, un rezultātā attapāmies jau lidlauka teritorijā. atpakaļ braukt vairs nu nemaz negribējās un es ņēmu savus vārdus atpakaļ par to. bet kaut kur priekšā gaidīja lidostas teritorijas apsardze. vienreiz vasarā es jau tur biju nemanot iemaldījusies un pa kluso tur safotogrāfējusi. šoreiz šāda veiksme nespīdēja, jo pie pašiem vārtiem noteikti sēdēja apsargs. tā nu mēs tomēr velojām uz priekšu, bet kādus 50 m no vārtiem pamanīju grāvi, kur varēja izlīst pa apakšu zem dzeloņstieplēm. tā nu mēs izvilkām cauri savus velo tur. pārmetām pāri otram grāvim, kur garām gāja ceļš. gluži kā spiegu filmās. izbraucām uz kāda cita vientuļa ceļa, bet vēlāk tomēr tas izveda uz pazīstamām vietām.
vakarnakt ļoti gribējās kameru, lai uzņemtu braucienu.

vēlāk braucot pa kādu apledojušu ceļu es kārtīgi ieminos, jo gribēju paslidināties, bet tā vietā, lai nospiestu aizmugurējās bremzes, nejauši pielietoju priekšējās, rezultāts bija krietns lidojusms uz briekšu. tā kā abi puikas brauca man aizmugurē, viņi izrādi izbaudīja pilnvērtīgi. gulēju un smējos par savu veiklo tizlumu, tagad kājas rotā zilumi.