šķiet, ka veselu mūžību neesmu nekur bijusi. Dienas un naktis saplūdušas vienā veselumā, pavadītas sēžot krēslā, bležot datora ekrānā un  mācoties (mocoties). Ik pa laikam lamājoties uz sevi, ka atkal, muļķe, visu uz pēdējo brīdi atstājusi. Patīk kalnus gāzt? nu tad ņem un gāz! pa starpu tam visam kafija un ūdenspīpe.
 "Tu esi talantīga, žēl, ka visu dari pēdējā brīdī". nu par to talantīgumu gan nezinu. Haļavščica un nekas vairāk.