Mans ģimenes modelis vajā.
Strādāju par zāles pārzini/viesmīli/bārmeni (I am Jack of all trades!) ne tikai labākajā restorānā pilsētā, bet arī galvenās centrālpilsētas rajonā (centos izdomāt salīdzinājumus un sapratu, ka uz LV fona man tas nesanāk, pārāk mazas pilsētas, vopšem labākais restorāns visā Rīgā un Rīgas rajona ietvaros or smth, ja pieņem, ka Rīga nav vienīgā lielā superduperpilsēta valstī un tās ietvaros ir citas, mazas pilsētas, katra ar 100 000 iedzīvotājiem). Restorāns pieder ģimenei, vīrs menedžeris un sieva galvenais šefs + divi dēli, kas šad tad piepalīdz.
Tieši tādi paši kā mani vecāki, kad viņi strādā. Ļoti laipni, izdarīgi, skrienoši darbaholiķi, kas vakara beigās mēdz kļūt cranky, mīl daudz filozofēt un nemīl dīkstāvi, kā arī dievina cilvēku nolikšanu (tikai tādā britiski pieklājīgā veidā, nevis krieviski tiešā). Un, kā jau manā ģimenē tas ir pieņemts ar vodku, šeit vakara beigās mani piebaro ar kokteiļiem, kas normāli maksā 5 mārciņas par dzērienu un, kā jau tas LV pieņemts ar mmmmmm ēdienu, šeit mani baro ar taizemiešu/ķīniešu/japāņu virtuves ēdieniem 5 zvaigžņu līmenī.

Kārtējo reizi skatos kā manā priekšā apgrozās milzīgas summas un, ka, piemēram, tīri normāli UK middle-class cilvēki spēj tikai dzērienos vienā vakarā notriekt 100 mārciņas (divatā!).

Man pazuda doma, ko vēlējos ar to visu pateikt. Laikam to, ka visi ēdināšanas uzņēmumi, kas pieder ģimenēm ir tīrākā mafija (sistēmas ziņā, nevis legālā). Un to, ka lai kur es dzīvē dotos, mani pavada lielisks ēdiens/alkohols. Yay!

Šī ir vecākā atziņa uz pasaules. Bet tomēr man tā jāatzīmē.


Nekad mūžā vairs neiešu uz restorānu, ja man nebūs līdzekļu, lai atstātu dzeramnaudu. Tagad ar mazu riebumu atceros visas tās reizes, kad mēs kā tādi tipiski studenti izēdāmies par pēdējām kapeikām, jo gribējām tēlot buržujus, lai smejoties un ķiķinot nomestu pāris santīmus vai neko. Protams, ka tolaik tas nebija svarīgi un ēšana ar kuponiem it kā jau no paša sākuma norāda, ka ieradusies naudas taupītāju šlaka, kā arī, ko tu sev padarīsi, ja esi students, bet gribi dzīvot kā wannabe buržujs, bet tomēr, tomēr. Fui, nesmuki.

Ir tā: negribi taisīt ēst un negribi maksāt dzeramnaudu — pasūti takeaway. Gribi negatavot un ēst ārā no mājas — bez dzeramnaudas ij nedomā, ja?
Pavisam vienkārši, jo, vismaz šeit, restorānos var pasūtīt ēdienu uz mājām. Tad nav jāmaksā par apkalpošanu. Bet, ja vēlies tikt apkalpots: dzeramnauda.

Protams, tas nevienam no jums nav jādara, tas tāds skaļš atgādinājums man un tiem, kas ar mani jebkad gribēs iet ārā no mājas kkur ēst.

Ziniet kāda ir lieliska pirmdiena?
1) nav jābūt darbā;
2) mājā atrodas 20 ļoti kvalitatīvi grami;
3) mājā atrodas 3 vīrieši, kas gatavo man ēst;
4) alkohola krājumi ir piepildījuši ledusskapi un tam tuvāko apkārtni;
5) mēs risinām (EDIT) šejienes sievietēm neiedomājamas sarunas.