Man ļoti patīk mans darbs. Nopietni.
Visbīstamākā darbā ir garlaicība vai pārāk daudz monotonu procesu (vismaz man tas liek kļūt apātiskai un nelaimīgai). Te nekā no tā nav ne acī. Atnāku uz darbu un pēc x stundām attopos, ka pulkstenis rāda pusnakti. Vienkārši skaista eksistence.

Janvāris tāds jauks ciemiņu mēnesis sanāca.
Pirmās nedēļas dienas pavadīju kopā ar manu erasmus latvieti, tā teikt, svinējām gadu kopš iepazināmies. Nekad agrāk labu zaļo draudziņu tā nopietni (daudz sapīpējamies un tad izbaudam efektu) nebiju mēģinājusi kāda cita kā vīrieša klātbūtnē, tāpēc šīs dienas iezīmējās ar ļoti labu ēdienu (pasūtījām kariju un uztaisījām suši) un skatīšanos viena otrai acīs un smiešanos ne par ko. Vēl viens cilvēks, kurš saprot, par ko es runāju, kad saku ka šādā stāvoklī ir tik ļoti labi eksistēt.

Aizsāku arī facebook redzēto ideju ar burciņu, kurā liek lapiņas ar gada notikumiem, tikai man tas izpaužas ar lapiņu piespraušanu pie neķītrā kalendāra. Ja es būtu zinājusi par šādu ideju agrāk, noteikti atcerētos vairāk no pagājušā gada jautrības.
Man patīk ciemiņi. Brauciet biežāk.

Es, protams, esmu "man patīk tāda mūzika kāda man patīk" pārstāve un atbalstu visus citus, kas tā domā un arī tos, kas tā nedomā (viņiem es ļauju klausīties to ko viņi klausās bez nosodījuma), taču dažreiz pieķeru sevi pie vienas lielas brīnīšanās par savu gaumi.
Ja pirms kāda gada es ar nopūtu pieņēmu, ka man patīk dubsteps, lai arī kā citi to izrēktu, tad tagad es esmu aizvirzījusies jaunā līmenī, par kuru nevienam pat nav viedokļa, jo nav nojausmas what I am on about.
K-pop. Jup. Google that. AKDIEVSESTOKLAUSOS. But it feels so damn good.
zum (šī džeka balss ir pašapmierināšanās materiāls)
zum
zum
zum


Wow, fantastic baby.