Mans ģimenes modelis vajā.
Strādāju par zāles pārzini/viesmīli/bārmeni (I am Jack of all trades!) ne tikai labākajā restorānā pilsētā, bet arī galvenās centrālpilsētas rajonā (centos izdomāt salīdzinājumus un sapratu, ka uz LV fona man tas nesanāk, pārāk mazas pilsētas, vopšem labākais restorāns visā Rīgā un Rīgas rajona ietvaros or smth, ja pieņem, ka Rīga nav vienīgā lielā superduperpilsēta valstī un tās ietvaros ir citas, mazas pilsētas, katra ar 100 000 iedzīvotājiem). Restorāns pieder ģimenei, vīrs menedžeris un sieva galvenais šefs + divi dēli, kas šad tad piepalīdz.
Tieši tādi paši kā mani vecāki, kad viņi strādā. Ļoti laipni, izdarīgi, skrienoši darbaholiķi, kas vakara beigās mēdz kļūt cranky, mīl daudz filozofēt un nemīl dīkstāvi, kā arī dievina cilvēku nolikšanu (tikai tādā britiski pieklājīgā veidā, nevis krieviski tiešā). Un, kā jau manā ģimenē tas ir pieņemts ar vodku, šeit vakara beigās mani piebaro ar kokteiļiem, kas normāli maksā 5 mārciņas par dzērienu un, kā jau tas LV pieņemts ar mmmmmm ēdienu, šeit mani baro ar taizemiešu/ķīniešu/japāņu virtuves ēdieniem 5 zvaigžņu līmenī.

Kārtējo reizi skatos kā manā priekšā apgrozās milzīgas summas un, ka, piemēram, tīri normāli UK middle-class cilvēki spēj tikai dzērienos vienā vakarā notriekt 100 mārciņas (divatā!).

Man pazuda doma, ko vēlējos ar to visu pateikt. Laikam to, ka visi ēdināšanas uzņēmumi, kas pieder ģimenēm ir tīrākā mafija (sistēmas ziņā, nevis legālā). Un to, ka lai kur es dzīvē dotos, mani pavada lielisks ēdiens/alkohols. Yay!