Labi, tomēr ir pienācis tas mirklis, kad man sāk pietrūkt Latvija. Ne valsts dēļ, bet tāpēc, ka šis mazais, burvīgais zemes pleķītis glabā sevī tik daudz interesantu, man svarīgu cilvēku, ar kuriem gribas izrunāties, piedzerties, iztrakoties un kopā arī nomierināties.

Laikam mana antisocialitāte nav bezgalīga, jo sāku apsvērt tos reālos veidus kādos gan cilvēki iepazīstas, kad vairs nav studenti un līdzīgi domājošie nav sastopami visādās dīvainās sociālās situācijās. Darba kolēģus no saraksta izsvītroju, jo laika pavadīšana ar šiem cilvēkiem mani nenormāli garlaiko. Couchsurfing arī daudz nepalīdzēja. Ko lai dara? Pieteikties pulciņos (lol)? Kļūt par vienu no tiem cilvēkiem, kam iepazīšanās portālos profilā norādīts "looking for friendship"? Kas tālāk? Bezmiegs? Sāpoša prostata? Sieva nelaimīga?

Un, lai arī ko romantiskās filmas jums nesaka, karnālo vajadzību lieliska apmierināšana, dārgu restorānu apmeklēšana un vispārīga dzīves svinēšana ir lieliskas lietas divatā, bet tomēr tai eksistenciālajai būtības daļai pēc kāda laika pietrūkst draudzības un kompānijas arī ar kādu citu kā savu seksa vergu.

Anyway, ziņošu par savu progresu. Iespējams, iespējams, kādu dienu man izdosies jūs aizstāt, mani dārgie.