(bez virsraksta)
Maijs. 14., 2013 | 11:10 pm
No:: melnbaltalapsa
Tu stāvi uz balkona. Uzgriezis man muguru. Kailums ir slēpts. Es redzu Tavu siluetu - galvaspilsēta paliek tālu zem Tevis. Lejup ir pasaule, kurai mēs šonakt esam sveši. Kā katru nakti.
Ieplūst un izplūst cigarešu smarža Nikotīns. Biedrs un pavēlnieks. Tievās cigaretes.
Esmu atpakaļ. Ne tikai galvaspilsētā. Atpakaļ dzīvē. Atpakaļ netālu no Tevis.
Alex.
Visa mana būtība pieder Tev. Esmu viss Tavās plaukstās.
Pamodusies no sapņa. Palikusi sapnī. Es nevaru saprast..
Mirkļi. Tie skaistie dzīves sagādātie mirkļi. Paldies par tiem!
Daudz kas ir zaudēts. Pārāk daudz.. Tā bija mana izvēle. Zaudēt.. Daudz kas ir iegūts. Iegūta pieredze, kas nav vārdos aprakstāma. Saprasts slēptais.. Izdzīvots. Pārdzīvots. Galu galā, ir atvērta jauna lapa grāmatā. Montēņa grāmatā, kas lasīta uz auksta akmens Daugavmalā.
Es atkal esmu kā mazs skuķēns, kas pirmo reizi iemīlējies un gatavs no sajūsmas pacelties jauniegūtajos spārnos. Smaids. Smaids sejā, kas iekalts.
Un pieskārieni. Jaušie. Nejaušie. Slīd. Velkas.
Atceros to vakaru, kad Tu iznāci no tā bāra - no tā bāra, kas man tik ļoti netīk, bet tagad ir vieta, kur atgriezties un Tevi sameklēt - un smejoties uzgāzi sev virsū pusi no ūdens pudeles. ''It's fucking funny?!'' - Tu teici un smējies, bet es Tavās acīs redzēju sāpes..
Un es nemeloju, kad teicu, ka bez Tevis nekur neiešu. Es neaizgāju. Es biju tur un saucu Tavu vārdu. Nemitīgi izgaršoju savā mutē Tava vārda skaņu. Es neaizgāju bez Tevis.
Neaizgāju, jo es esmu šeit priekš Tevis. Dēļ Tevis. Mazliet apmaldījusies. Mazliet samulsusi. Bet priekš Tevis.
Kā taurenis. Raibais vai dzeltenais. Varbūt baltais? Kuru Tu redzēji kā pirmo?
Kā zieds. Plaukstošs. Jau izplaucis. Vēl nevītis. Mūžam augošs un rūpēs tvīkstošs. Kā saule. Spožā acs, kas glāsta un nelaiž aiziet ēnās. Kā lietus. Aizskalo visas Tavas asaras un bēdas ielejās aiztriec. Kā vējš. Paceļ viegli un nomet atpakaļ uz zemes. Esi redzējis tās lapas, kas griežas uz vietas, uz asfalta vidus? Skaisti to dara vējš, vai ne? Kā viss. Viss.
Mūza. Tu priekš manis. Viss. Viens otram.
Un tad ir tās neredzamās saites. Neredzamās, bet tās, kuras jūt. Sajūt.
Un es nebaidos pateikt, ka es Tevi mīlu. Protams, ka mīlu. Dvēseli. Sirdi. Es pirmo reizi esmu iemīlējusi cilvēku, nedomājot par tālejošiem mērķiem. Tā ir mīlestība, kas nav domāta šim laikam. Šim laikmetam. Šiem cilvēkiem, kas esam.
Un labi, ja tā.
Mēs būtu citi. Mēs patiešām būtu. Un būtu vīns, kas man pārmaiņas labad garšotu. Un es to dzertu no lielas glāzes un reibtu. Skaisti noreibtu. Un būtu romantiskie brīži, kad nevajadzētu runāt. Un būtu teātris, kurā Tu esi iekšā ar abām kājām un sirdi. Un Tu man iemācītu būt. Un es Tev iemācītu aizmirst. Un mēs iemācītos.. Visu. Un būtu Tavs skatiens, kurā nekad neparādītos sāpes. Jo es Tevi nekad tā nesāpinātu... Nekad. Dzirdi? Nekad.
Es neesmu eņģelis. Un es neesmu apgalvojusi pretējo, nekad; nekad liekot uz sirds roku. Tēvreizi skaitot, ne citādāk. Neesmu eņģelis - savlaik ir darītas visādas lietas par ko es nelepojos. Vienas nakts sakari ir tikai daļa no šīm lietām..
Es gribu teikt, ka tas viss ir manai pagātnei, manai pasaulīgajai Es piederīgs.
Edīte šodien pacienāja ar gardajiem plombīra saldējumiem.
Iegādājos divas kleitas un ādas jaķeli. Beidzot tiku pie pūces auskariem.
Es atkal dzīvoju un ir tik laba sajūta dzīvot. Izjust pārvērtības sevī. Vērot no malas notiekošo. Izķidāt katru laimes brīdi. Piespraust pie sienas gatavo produktu. Atkal esmu iedvesmu upuris un Tu esi daļa no tā.
Es atkal mīlu. Tevi. Un arī Tevi. Esmu ļāvusi Savam cilvēkam izslīdēt no pirkstiem. Nevienā brīdi es neesmu teikusi, ka nemīlu Savu cilvēku vairs. Mīlu, bet atļāvu aiziet. Precīzāk, neatturēju aizejot.
Es Tevi neienīstu. Nē. Nevienā brīdi neesmu ienīdusi. Ne toreiz, kad nodarīji man sāpes. Ne toreiz, kad meloji. Ne toreiz, kad sapratu, ka esi atkarīgs no narkotikām.
Es vēlos Tevi laimīgu. Un laimīgu es Tevi redzēšu. Satikšu un mēs dzersim kafiju no kartona krūzītēm - baltu, ar lejamo pienu. Un mēs smiesimies. Apsoli, ka smiesimies, ja?
Ir tik daudz, ko iemīlēt vēl. Tik daudz ko satikt vēl.
Tu mani iedvesmo un paldies Tev par to.
Ieplūst un izplūst cigarešu smarža Nikotīns. Biedrs un pavēlnieks. Tievās cigaretes.
Esmu atpakaļ. Ne tikai galvaspilsētā. Atpakaļ dzīvē. Atpakaļ netālu no Tevis.
Alex.
Visa mana būtība pieder Tev. Esmu viss Tavās plaukstās.
Pamodusies no sapņa. Palikusi sapnī. Es nevaru saprast..
Mirkļi. Tie skaistie dzīves sagādātie mirkļi. Paldies par tiem!
Daudz kas ir zaudēts. Pārāk daudz.. Tā bija mana izvēle. Zaudēt.. Daudz kas ir iegūts. Iegūta pieredze, kas nav vārdos aprakstāma. Saprasts slēptais.. Izdzīvots. Pārdzīvots. Galu galā, ir atvērta jauna lapa grāmatā. Montēņa grāmatā, kas lasīta uz auksta akmens Daugavmalā.
Es atkal esmu kā mazs skuķēns, kas pirmo reizi iemīlējies un gatavs no sajūsmas pacelties jauniegūtajos spārnos. Smaids. Smaids sejā, kas iekalts.
Un pieskārieni. Jaušie. Nejaušie. Slīd. Velkas.
Atceros to vakaru, kad Tu iznāci no tā bāra - no tā bāra, kas man tik ļoti netīk, bet tagad ir vieta, kur atgriezties un Tevi sameklēt - un smejoties uzgāzi sev virsū pusi no ūdens pudeles. ''It's fucking funny?!'' - Tu teici un smējies, bet es Tavās acīs redzēju sāpes..
Un es nemeloju, kad teicu, ka bez Tevis nekur neiešu. Es neaizgāju. Es biju tur un saucu Tavu vārdu. Nemitīgi izgaršoju savā mutē Tava vārda skaņu. Es neaizgāju bez Tevis.
Neaizgāju, jo es esmu šeit priekš Tevis. Dēļ Tevis. Mazliet apmaldījusies. Mazliet samulsusi. Bet priekš Tevis.
Kā taurenis. Raibais vai dzeltenais. Varbūt baltais? Kuru Tu redzēji kā pirmo?
Kā zieds. Plaukstošs. Jau izplaucis. Vēl nevītis. Mūžam augošs un rūpēs tvīkstošs. Kā saule. Spožā acs, kas glāsta un nelaiž aiziet ēnās. Kā lietus. Aizskalo visas Tavas asaras un bēdas ielejās aiztriec. Kā vējš. Paceļ viegli un nomet atpakaļ uz zemes. Esi redzējis tās lapas, kas griežas uz vietas, uz asfalta vidus? Skaisti to dara vējš, vai ne? Kā viss. Viss.
Mūza. Tu priekš manis. Viss. Viens otram.
Un tad ir tās neredzamās saites. Neredzamās, bet tās, kuras jūt. Sajūt.
Un es nebaidos pateikt, ka es Tevi mīlu. Protams, ka mīlu. Dvēseli. Sirdi. Es pirmo reizi esmu iemīlējusi cilvēku, nedomājot par tālejošiem mērķiem. Tā ir mīlestība, kas nav domāta šim laikam. Šim laikmetam. Šiem cilvēkiem, kas esam.
Un labi, ja tā.
Mēs būtu citi. Mēs patiešām būtu. Un būtu vīns, kas man pārmaiņas labad garšotu. Un es to dzertu no lielas glāzes un reibtu. Skaisti noreibtu. Un būtu romantiskie brīži, kad nevajadzētu runāt. Un būtu teātris, kurā Tu esi iekšā ar abām kājām un sirdi. Un Tu man iemācītu būt. Un es Tev iemācītu aizmirst. Un mēs iemācītos.. Visu. Un būtu Tavs skatiens, kurā nekad neparādītos sāpes. Jo es Tevi nekad tā nesāpinātu... Nekad. Dzirdi? Nekad.
Es neesmu eņģelis. Un es neesmu apgalvojusi pretējo, nekad; nekad liekot uz sirds roku. Tēvreizi skaitot, ne citādāk. Neesmu eņģelis - savlaik ir darītas visādas lietas par ko es nelepojos. Vienas nakts sakari ir tikai daļa no šīm lietām..
Es gribu teikt, ka tas viss ir manai pagātnei, manai pasaulīgajai Es piederīgs.
Edīte šodien pacienāja ar gardajiem plombīra saldējumiem.
Iegādājos divas kleitas un ādas jaķeli. Beidzot tiku pie pūces auskariem.
Es atkal dzīvoju un ir tik laba sajūta dzīvot. Izjust pārvērtības sevī. Vērot no malas notiekošo. Izķidāt katru laimes brīdi. Piespraust pie sienas gatavo produktu. Atkal esmu iedvesmu upuris un Tu esi daļa no tā.
Es atkal mīlu. Tevi. Un arī Tevi. Esmu ļāvusi Savam cilvēkam izslīdēt no pirkstiem. Nevienā brīdi es neesmu teikusi, ka nemīlu Savu cilvēku vairs. Mīlu, bet atļāvu aiziet. Precīzāk, neatturēju aizejot.
Es Tevi neienīstu. Nē. Nevienā brīdi neesmu ienīdusi. Ne toreiz, kad nodarīji man sāpes. Ne toreiz, kad meloji. Ne toreiz, kad sapratu, ka esi atkarīgs no narkotikām.
Es vēlos Tevi laimīgu. Un laimīgu es Tevi redzēšu. Satikšu un mēs dzersim kafiju no kartona krūzītēm - baltu, ar lejamo pienu. Un mēs smiesimies. Apsoli, ka smiesimies, ja?
Ir tik daudz, ko iemīlēt vēl. Tik daudz ko satikt vēl.
Tu mani iedvesmo un paldies Tev par to.